Vīnuoti Latvejai, tok na vīnaidi! November 12, 2017

Jānis Strods,
Mg.sc.ing., Bk.iur.,

Latvijas neatkarības atjaunošanas cīņu dalībnieks, LR 6.Saeimas deputāts

Ievads

2017.gada augustā žurnāla “IR” mājaslapā ievietots apjomīgs, Latvijā kādreiz padomju laikos pazīstamās televīzijas diktores, arī piecu (!) LR Saeimu deputātes, Antas Rugātes (dzimušas – Antonijas Lūriņas(1) raksts “Put-nus skais-ty-noj spol-was, a cyl-wā-kus prots”(2) , kas veidots sarkasma pilnā retorikas stilā. Raksta autore ir parakstījusies kā “brīvdarītāja, valsts tiesību maģistre”, reizē esošā pensionāre. Tādējādi Rugāte it kā norobežojas no pilsoniskās atbildības (kaut gan rakstā nemitīgi uzsver savu “pilsonisko pārliecību”), bet reizē norādot, ka viņai ir liela tiesiska izpratne par rakstā minētajiem faktiem un procesiem. Tāds savdabīgs duālisms – “juridiski atbildīga brīvdomība”, kas dikti spoži izpaužas visā rakstā. Pārliekot pašu rakstu A4 formāta Word failā, tā apjoms sanāca kādas 25 lappuses. Iespaidīgi! Tad nu arī šis sacerējums ir uz 25 lappusēm – novēlu izturību tā izlasīšanā!

Nu jau Rugātes raksts ir daudziem aizmirsies, tomēr tas izsauca gana lielu neizpratni un pat nosodījumu daudzu latgaliešu vidū, tad vēlos izklāstīt vismaz savu (citādāku) versiju par šajā rakstā minētajiem notikumiem, kā arī Latgalei un visai Latvijai aktuāliem jautājumiem „latgalīšu i latgalīšu volūdys vaicuojumā”.

Nupat ne tikai Eiropas Savienība, bet arī visa pasaule aizturējusi elpu, sekojot notikumiem Katalonijā un dažādās kurdu apdzīvotajās teritorijās. Daudzi latviešu žurnālisti un sabiedriskie darbinieki publiski atbalsta šo tautu neatkarības centienus. Taču Latvijas valdība klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi. Dilemma pastāv arī Latvijas iekšienē, jo pašiem zināmā mērā ir „sava kataloniska problēma” un tā ir Latgale. Protams, ka nekad nav bijusi runa par kādu tur Latgales atdalīšanos (separātismu), taču zināma Latgales pašnoteikšanās (autonomija) bija pieprasīta jau 1917.gada Latgales kongresā, ko neviens nevar noliegt („…paturēsim sovu pošvaļdeibu, pylnu pošnūteikšonys tīseibu volūdys, ticeibys, školu un saimesteibys, kai ari zemis vaicuojumā…”).

Jau 1910.gadā savā darbā “Latgalieši”(3) aktīvākais latgaliešu nacionālās atmodas dalībnieks Francis Kemps rakstīja, kad tiekoties ar baltiešu pārstāvjiem Rīgas Latviešu biedrībā, latgalieši aicinājuši uz abu tautas daļu tuvāku viens otra iepazīšanu un sadarbību (ko apzīmē ar svešvārdu „kooperācija”), tad baltieši esot latgaliešiem pārmetuši nesaprotamu separātismu. Kā zināms, tad svešvārds „separātisms” cēlies no angļu valodas (separate – atdalīt). Ja latgalieši gribēja kooperēties ar baltiešiem, tad kā varēja runāt par jelkādu separātismu, kura vispār nebija? Vai ar latgaliešu separātismu tika domāti 1629.gada notikumi, ka pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma tās teritoriju iekaroja Polija, kas vēlākā poļu zviedru kara laikā sadalīja seno letgaļu cilti pa Aiviekstes upes robežu?? Diez vai. Tad kas? No kurienes zināmās baltiešu aprindās un masu medijos radies šis „separātisma” bubulis vēl pirms 1910.gada? Pēc 1905.gada revolūcijas vēl nebija ne mazākās skaidrības par latviešu, lietuviešu, ukraiņu un poļu tautu nākotni Krievijas sastāvā, kur nu vēl pēc autonomijas vai neatkarīgām centieniem…
Kā rāda pasaules vēsture, tad separātiskas vēlmes un kustības rodas ne tikai tad, kad vienas tautas brutāli apspiež citas tautas, bet arī tad, kad īstais vai viltus „vecākais brālis” aizliedz „jaunākajam” lietot savu valodu, ticību, kultūru un atņem cilvēka patību un iznīcina viņa pašapziņu. Apspiesto reakcija uz šovinismu ir nacionālisms, bet uz koloniālismu – separātisms. Separātisms ir koloniālisma medaļas otrā puse.

Kāds filozofs ir tēlaini teicis – tektoniskas svārstības rodas ne tikai Zemes garozā, bet arī sabiedrībā. Tās var sākties, kad neviens tās nav gaidījis un bijis tam gatavs. Tas attiecas kā uz 1917.gada, tā arī uz 1991.gada notikumiem, arī uz tuvāko nākotni.

Rakstā esmu lietojis vārdus “latvietis”, “baltietis”, “latgalietis”, “latgalis”, “čyuļs”, “čangalis”, “latviešu valoda”, “latgaliešu valoda”, “latgalīšu volūda”, “valsts valoda”, “valsts valodas paveids” un citus, kuri gan kā vārdi, gan kā jēdzieni bieži vien Latvijas Republikas tiesību aktos, gan juridiskajā literatūrā, nav pietiekoši skaidri definēti, vai lietoti tādā nozīmē, kuru ne tikai vienkārši cilvēki, bet arī juristi un filologi bieži vien traktē, kā viņiem personīgi šķiet pareizāk, vai kā to liek darīt “amata pienākums” (vai arī baltiešu un latgaliešu aprindās tiek traktēti „pa savam”). Acīmredzot, pat valsts līmenī te kaut kas nav kārtībā ar šo terminoloģiju. Tāpēc esmu mēģinājis dažiem sniegt skaidrojumus, taču šis nav stingri zinātniska vai juridiska satura raksts, bet gan vairāk pausts savs pilsoniskais viedoklis.

„Tauta, etnoss, subetnoss, nācija” – masu medijos, mācību un vēstures grāmatās, kur nu vēl sadzīves sarunās, šie jēdzieni bieži vien saplūst tādā mudžeklī, kura pavedienus katrs grib šķetināt, kā viņam labāk patīk. Bieži vien bez jebkāda kopsaucēja. Tā tas bija 1917.gadā, nekas daudz mainījies nav arī pēc 100 gadiem. Pirms 95 gadiem pieņemtajā LR Satversmē vispār nebija iekļauts vārds/termins “latvieši” (bija tikai Satversmes 2.pantā norāde uz “Latvijas tautu”). 2014.gada 19.jūnijā tika pieņemta Satversmes preambula, kurā vairākas reizes definēts vārds “latviešu nācija”, kā arī “latviešu valoda”, arī “latviešu un lībiešu tradīcijas”, ”latviskā dzīvesziņa”. Satversmē joprojām nav neviena vārda ar sakni “latgal”, izņemot mistisko un neatšifrēto vārdu “Latgale” Satversmes 3.pantā. Tātad – ne „latgaliešu tautas vai nācijas”, ne „latgaliešu valodas” kā tādu jēdzienu Latvijas valsts augstākajā konstitucionālajā tiesību aktā nav. Tad kāpēc jau gandrīz 100 gadu pēc Latvijas valsts dibināšanas pilni masu mēdiji ar vārdiem “latgaļi, latgalieši, latgaliešu valoda”? Kāpēc ir šīs kaislības reālajā dzīvē, ja viss esot atrisināts 100 gadus atpakaļ? Vai tiešām atrisināts?

Quo Vadis, Antonija Lūriņa?
Kā latgalietis/latgalīts (gan kā Latgales reģiona, kurš de jure nepastāv, iedzīvotājs, gan kā latgaliešu valodas lietotājs, gan kā latgaliešu tautības “latvietis” pārstāvis), kuru hobija līmenī jau labu laiku kā interesē Latgales/Latgolas vēsture, kurš ir apmeklējis visus lielākos pasaules latgaliešu pasākumus (kongresus, konferences, saietus – nav būtiski, kā tie nosaukti), protams, piedalījos arī pēdējā lielākajā pasākumā šī gada 5.-6.maijā Rēzeknē, kurš oficiāli tika dēvēts par “Latgolys Symtgadis kongresu (Latgales Simtgades kongress) – turpmāk arī Kongress.)”(4) . Pievēršu uzmanību, ka šis nosaukums nav nez kādu tur “latgaliešu autonomistu/separātistu vai citu “avantūristu” izdomājums, bet šāds nosaukums kā melns uz balta lasāms LR Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgadei veidotajā mājas lapā un citos valsts institūciju informatīvajos materiālos.

Domāju, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju kādā veidā ir saistīta ar Latvijas simtgades pasākumu veidošanu, gatavošanu, īstenošanu, vai vienkārši sekošanu tiem masu medijos, kā arī pašu piedalīšanos šādos pasākumos. Cik zinu, tad daudzi, ne tikai latgalieši, arī citi Latvijas iedzīvotāji, sekoja Latgales simtgades kongresa plenārsēdei Latgales vēstniecībā “Gors”, kura tika translēta tiešraidē LTV1 šī gada 5.maijā no plkst. 14.00 līdz 17.00.(5) Varu tikai piebilst, ka ar šī Kongresa dažādo sekciju darba diskusijām arī var iepazīties elektroniskajos masu medijos – gan Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas (RTA) mājas lapā, gan interneta kanālā Youtube(6) . Tātad, visa informācija par kongresu ir oficiāli un legāli pieejama.
Kā jau ikvienā lielākā pasākumā – vai privātās mājas viesībās, vai uzņēmuma konferencē, vai valsts līmeņa pasākumā, vienmēr būs dažādi opozicionāri un citādi neapmierinātie dalībnieki. Latgales simtgades kongresa kritiķu aprindu priekšgalā nostājās Anta Rugāte. Kāpēc? Šo jautājumu esmu uzdevis arī sev, vēl jo vairāk tāpēc, ka Rugāti personīgi pazīstu jau sen.

Kā es, tā daudzi latgalieši, esam pārsteigti, pat zināmā mērā šokēti, par šo Rugātes rakstu. Gan par tā saturu, gan rakstības stilu, gan par rakstā minēto faktu interpretāciju.

Vispirms, Rugāte to ir parakstījusi kā tiesību maģistre. Tad jau varbūt to vajadzēja publicēt žurnālā “Jurista Vārds”? Diemžēl, tā saturs nekādi neatbilst juridiskā rakstā nepieciešamajai terminoloģijai, faktu izklāstam un juridiskās valodas stilam. Raksta autore nav devusi nevienu precīzu atsauci uz rakstā minēto personu (gan vēsturisko personu, gan šodienas politiķu un sabiedrisko darbinieku) rakstiskajiem vai mutiskajiem izteikumiem, vien dažreiz tekstā tikai pieminot izcelsmes avotu nosaukumus (kas tā par atsaukšanos uz A.Rancāna pētījumu/grāmatu “pieVienoti” Latvijai, kas nav pieejams nevienā bibliotēkā, par to nav nekādu norāžu internetā, nav precīza šī avota nosaukuma arī Rugātes rakstā?)

Otrkārt, kas nu galīgi nedara godu Rugātei, raksts ir pilns ar visāda veida netaktiskiem, pat aizskarošiem gan personas, gan procesus raksturojošiem apzīmējumiem, kā arī žargonvārdiem. Šādi žultaini sarkastiski apzīmējumi rakstā man atgādina padomju laikus, kad kompartijas angažētie politologi un politiskie komentētāji aprakstīja kapitālisma imperiālistisko dzīves veidu un “viņu netikumus”. Bet vai tas būtu bijis jādara Rugātei pret savējiem latgaliešiem, pie tam, šādā stilā?

Treškārt, rakstā Rugāte daudzus vēsturiskus notikumus Latgalē ir traktējusi “pa savam” vecākas vai jaunākas Latgales vēstures procesus. Nevēlos “dot prettriecienu” Rugātei, taču atsevišķiem rakstā minētajiem faktiem un notikumiem noteikti ir jāpievērš uzmanība, jo raksta autore ir ne tikai izteikusi savus subjektīvos vērtējumus, bet arī tendenciozi maldinājusi Latvijas sabiedrību un manis cienījamā žurnāla „IR” lasītājus.

Sociālajos tīklos jau klīst dažādas sazvērestības teorijas, kāpēc Rugāte tieši šāda satura rakstu ir publicējusi. Ir pat parādījies Rugātes foto ar nosaukumu “Tautas nodevēja”. Man ļoti nepatīk dažādas konspirācijas un sazvērestības teorijas, taču Rugātes “antilatgaliskais fenomens” nav patīkama parādība latgaliešu patriotu aprindās tieši šobrīd.

Bet varbūt nav ko brīnīties par šādu Rugātes demagoģisku rakstu. Ko tad vairāk viņa prot? Vai ir strādājusi vaiga sviedros un pelnījusi maizīti, kā to darījuši tūkstošiem vienkāršo latgaliešu kalpu statusā pie bagātajiem kurzemniekiem “ulmaņlaikos” vai arī kolhozu gados tepat Latgalē? Protams, nevar apšaubīt Rugātes runāšanas talantu, ko viņa perfekti apguvusi padomju televīzijas diktores veidolā, kā arī Konservatorijā gūtās aktrises iemaņas. Ne jau viņa vienīgā izmantoja savas padomju laika zināšanas un prasmes daiļrunībā. Kolaboracionisma recidīvs joprojām klīst pa Latviju. Atceros Rugātes kolēģi radiostudijā Pēteri Tabūnu, kurš padomju laikos komentēja 1.maija un 7.novembra darbaļaužu demonstrācijas, esot saucis “Lai dzīvo komunisms, biedri!”. Tad Tabūns ātri pārkrāsojās, un būdams 5., 6., 7., 8. un 9. Saeimu deputāts, tikpat veikli sauca “Lai dzīvo nacionālisms, kungi”. Tikai, ko Tabūns ir izdarījis Latgales labā, pats būdams latgalietis? Satiku Tabūnu arī tagad Latgales Simtgades kongresā – šoreiz viņš sēdēja klusu… Paldies par to pašu. Taču Rugātei miera nav.

Par Latgolys Symtgadis kongresa vēstures un juridiskās sekcijas darbu
To, ka ar Rugāti nav kaut kas kārtībā, sapratu jau tad, kad viņu sastapu vēstures un juridiskās sekcijas darbā kongresa otrajā dienā. Sekcijas darbu ļoti nosvērti vadīja pazīstamais advokāts, Mg.iur. Agris Bitāns, blakus viņam sēdēja un prezentāciju sniedza Eiropas Savienības tiesas tiesnesis, LZA goda doktors, Prof., Dr.iur.h.c., Ass.iur., Dipl.Pol. Egils Levits, Publisko tiesību institūta direktors, tieslietu ministra padomnieks, Mg.iur. Arvīds Dravnieks, vēsturnieki, Prof., Dr.hist. Ēriks Jēkabsons, Dr.hist. Valters Ščerbinskis, Prof. Asoc., Dr.hist. Henrihs Soms, arī citi dalībnieki lasīja referātus, uzmanīgi klausījās un aizrautīgi emocionāli diskutēja. Diez vai tik nopietni zinātnieki, vēsturnieki un mācību spēki būtu piedalījušies “avantūrisku jaunkempistu saietā”.

Toties Rugāte sekcijas darba laikā staigāja apkārt un ievāca informāciju par vienu otru sekcijas dalībnieku, bet starpbrīžos skraidīja apkārt un vaimanāja “Ak, Dievs, kas te notiekot, vai “mēs” saprotam, ko darām…” un tamlīdzīgi. Es, arī kā cilvēks ar nu jau otro augstāko (juridisko) izglītību, kā LR 5.Saeimas deputāta palīgs, LR 6.Saeimas deputāts un Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas cīņu dalībnieks, kurš pietiekoši labi pārvalda politiskās kolīzijas, un diezgan labi pārzina vēsturiskos faktus un notikumus Latgalē pēdējo 100 gadu laikā, tikai raustīju plecus un biju pilnīgā neizpratnē par Rugātes domu gājieniem un rīcību. Tāpēc daudz nebrīnījos, kad Rugāte visādi centās argumentēt un ietekmēt pat kongresa noslēguma plenārsēdes dalībniekus, lai tie pieņemtu viņas ieteiktos grozījumus Kongresa/saieta Rezolūcijā. Protams, ka balsojumos tie neguva nekādu lielu atbalstu.

Par Kongresu, tā atskaņām un “jaunkempistiem”
Līdz šim neviena Latvijas Republikas valsts vai pašvaldību institūcija oficiāli nav paudusi savu attieksmi, kur nu vēl kritisku, par šo Kongresu un tā Rezolūciju. Neesmu masu medijos lasījis nevienu protesta vēstuli… Jā, atsevišķi sabiedriskie darbinieki ir pauduši savus personiskos uzskatus. Taču palasot Rugātes rakstu, būtu jārauj pēdējos matus no galvas, domājot, kas esot noticis kongresa sagatavošanas gaitā un kongresa dienās. Proti, ne kongresa “lielā orgkomiteja (no Rīgas)”, ne Izglītības un Zinātnes ministrija, ne Kultūras ministrija, neesot nokontrolējušas “mazās orgkomitejas (no Rēzeknes)” darbu, kā rezultātā kādi tur “jaunkempisti”, vai vēl trakāk – “revizionisti”, pārņēmuši varu kā orgkomitejā, tā kongresa delegātu vidū. Neesmu piedalījies kongresa sagatavošanas darbā, taču kā “ierindas latgalietis” interesējos, kā varēja kļūt par kongresa delegātu. Un par tādu varēja kļūt ikviens, piereģistrējoties internetā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas (RTA) mājaslapas sadaļā par kongresu. Par “jaunkempistiem” pirmo reizi uzzināju tieši no Rugātes raksta, no kura izriet, ka tādi bija apmēram 99% kongresa delegātu. Kāpēc tad tik svarīgu kongresu „nogulēja “jauntrasunisti””? Informācija bija visiem interesentiem pieejama krietnu laiku pirms kongresa.

Kaut gan man nav saprotams šis “jaunkempistu” jēdziens. Vai latgaliešus, kuri mēģina atkal un atkal atgādināt Latvijas politiskajai elitei par 1917.gada Latgales kongresa Rezolūcijā pieņemtā otrā punkta nepildīšanu latgaliešu valodas jautājumā, tādā vārdā jāpagodina? Tad patiešām drīzāk jau būtu jālieto termins “jauntrasunisti”, jo Latgales Simtgades kongresa Rezolūcijas prasības balstās tikai uz 1917.gada Latgales (latgaliešu) kongresa Rezolūcijas prasībām, kur nav neviena vārda par separātismu. Vispār, Kempu un viņa atbalstītāju uzskatus un rīcību var visai nosacīti nošķirt no Trasuna uzskatiem tikai līdz Satversmes Sapulces sasaukšanai. Tālāk abu Latgales patriarhu ceļi un idejas vijās kopā! Pie tam, Latgales Simtgades kongresā nebija nevienas publiskas debates par kādu Latgales autonomiju vai citām separātiskām idejām. Tad kur te izpaudās “jaunkempisms”?

Tā vien izskatās, ka Rugāte mēģina tagad jaukt gaisu, izraujot no vēsturiskā konteksta tikai vienu Franci Trasunu, ko viņa nemitīgi un visur slavina. Jā, Trasuns bija tas, par kuru pirmais LR Valsts prezidents J.Čakste teica: “Francis Trasuns ielika mūsu Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni – Latgali”. Vispirms, Trasuns, tik tiešām, zvaigzni ielika, tikai ne trešo, bet pirmo. Otrkārt, ne jau viņš viens pats to ielika – to izdarīja visa latgaliešu inteliģence, tajā skaitā arī Kemps, vismaz 15 gadu garumā veicot smagu latgaliešu izglītošanas darbu pēc latīņu drukas aizlieguma atcelšanas 1904.gadā. Šodien neviens neapšauba, ka Latgale ir pilntiesīga Latvijas sastāvdaļa nu jau kādus 100 gadus. Jautājums nav pat par satura vadlīnijām, kuras tika ieliktas 1917.gada kongresā. Tajās gan Trasuna, gan Kempa skatījumā nebija nekādu lielu atšķirību. Kemps redzēja Latgali tādu pašu kā Trasuns. Jautājums bija tikai par apvienošanas ceļa taktiku un par garantijām – vai tas, par ko toreiz nolēma (precīzāk sakot, plānoja pieņemt, nolemt) tiks pildīts no baltiešu puses vienotajā nākotnes Latvijas valstī? Kā vēlāk izrādījās – tas netika pildīts, ko sarūgtināti atzina arī pats Trasuns. Latgaliešu kongresā izvirzīto prasību neiekļaušana Satversmē bija Trasuna naivo cerību liels fiasko un Kempa brīdinājumu piepildīšanās! Vēlāka Trasuna un Kempa cīņa gan Saeimā, gan ārpus tās par latgaliešu tiesībām, sevišķi valodu, bija donkihotiska cīņa pret vējdzirnavām, kurā punktu pielika K.Ulmaņa apvērsums un Satversmes darbības apturēšana 1934.gadā.

Atgriežoties pie šī gada Kongresa – līdzīga pieteikšanās kārtība kā referātiem, tā klausītājiem, bija iepriekšējās Vispasaules latgaliešu konferencēs (saietos), kurās faktiski varēja kā vērotājs no malas piedalīties ikviens. Tad kāpēc šoreiz tāda ažiotāža pēc pasākuma? Kaut gan šo ažiotāžu ceļ tikai atsevišķi neapmierinātie vecās paaudzes latgalieši, jo neviens kurzemnieks vai vidzemnieks neko publiski nav izteicies. Domāju, kas tas saistīts ar apstākli, ka latgalieši PIRMO REIZI PĒC 1917.GADA ĻOTI NOPIETNI UN EMOCIONĀLI uzstādīja savas prasības. Atceros – agrākie latgaliešu pasākumi bija stingri gatavoti un kontrolēti “no augšas”, politiskās ievirzes un jūtīgāku tēmu referātus lasīja gan pats A.Gorbunovs, kurš ir latgalietis un prot latgaliešu valodu, taču tā arī nekad publiski nebija iestājies par latgaliešu tiesībām, kā arī gorbunova tipa citi latgaliešu izcelsmes politiķi. Tajos bija jūtama formalitātes un Eiropas politkorektuma piedeva, toties saietu delegātu vidū valdīja naivā vienkāršo latgaliešu ticība, ka gan jau Saeima un valdība ņems vērā latgaliešu prasības. Gadi gāja, notika ne tikai nākošās Vispasaules latgaliešu konferences, bet arī dažādi zinātniskie pasākumi, kuros tikai pieņemtas līdzīga satura rezolūcijas, bet nekas jau nemainījās… Privatizācija, “prihvatizācija”, merkantilisma un kleptokrātijas atdzimšana – kur nu politiskajai elitei līdz “kādām tur” latgaliešu valodas un kultūras prasībām.

Kas attiecas par pārstāvniecību šajā Kongresā, tad tāda pastāvēja, tiesa ne vēlēta. Taču ne Latvijas Republikā, ne starptautiski nav neviena tiesību akta, kas reglamentētu šādu pārstāvniecību izveidošanu. Tomēr Kongresa (jo oficiāli šis pasākums visur tomēr tiek saukts ar vārdu “kongress”) delegāti bija saprotoši un Rezolūcijā vārdu “kongress” aizstāja ar vārdu “saiets”(7.). Man nav saprotama histērija, kas izskanējusi šajā Rugātes rakstā, ka tas nav bijis nekāds kongress. Kāda tam nozīme, kā to sauca, svarīgs ir fakts, ka tas bija veltīts Latvijas valsts simtgadei, Latgales kongresa simtgadei, un tajās divās dienās notika ražīgs darbs un tika pieņemta ļoti nopietna Rezolūcija. Svarīga ir būtība! Vārds “kongress” pasaulē ir sastopams pat vairāku partiju un sabiedrisku organizāciju nosaukumos un neviens pret to skaļi neprotestē. Piemēram, “Indijas Nacionālais kongress” (angļu: Indian National Congress) ir viena no divām lielajām politiskajām partijām Indijā.

Kongresā redzēju daudzas apgarotas sejas kā Latvijas Tautas frontes laikā, jo varēja just, ka šoreiz nebija formāls pasākums, bet tika lemti nopietni jautājumi. Par ko arī liecināja rūpīgi sagatavotie referāti un spraigās debates. Pie tam, kongresā ar referātiem uzstājās vai debatēs piedalījās gandrīz visi pazīstamākie latgalieši vai Latgales izcelsmes sabiedriskie darbinieki, politiķi, vēsturnieki un zinātnieki. Saskaņā ar Rugātes teoriju, kongresa vairākums esot pakļāvies mazākumā esošajiem “jaunkempistiem”. Interesanti, ja par visiem domstarpības un polemiku izraisošiem jautājumiem bija balsojumi, kuros izteiktais vairākums atbalstīja kongresa Rezolūcijas projekta idejas (vai attiecīgi ieklausījās izteiktajā kritikā un veica labojumus), tad jau sanāk, ka “jaunkempisti” kongresā bija vairākumā. Tas nebūt nenozīmē, ka būtu bijis nopulgots Rugātes mīļotais Trasuns. Tieši otrādāk, Rezolūcijā tika iekļautas visas tās prasības, kuras izrietēja no Latgales 1917.gada kongresa rezolūcijas 2.punkta. Un šo rezolūciju, kā zināms, toreiz pieņēma bez Kempa un viņa atbalstītāju piedalīšanās! Tātad – Rugātes teorija par “jaunkempistiem” ir “izzīsta no pirksta”. Tikai kāpēc?

Vai LR Saeimai, Ministru kabinetam, dažādām ministrijām, valsts un pašvaldību iestādēm pildīt vai nepildīt Rezolūcijā minētās prasības, tas ir šo institūciju jautājums. Tās jau desmitiem gadu nepilda šāda satura prasības, bet latgalieši ir pacietīgi un nemitīgi par tām atgādina. Turklāt, Rezolūcijā nekā jauna vai “separātiska” nav pateikts, kā tikai daudz izsvērtāk un izvērstāk deklarēts tas, kas jau pieņemts iepriekšējās trijās Vispasaules latgaliešu konferencēs. Un pats galvenais – tas viss pēc būtības tika deklarēts jau 1917.gada Latgales kongresā, kas figurē kā atskaites punkts Latvijas valsts izveides sākumam, par ko arī bija šīs svinībās Rēzeknē, pieminekļa atklāšana un pats Kongress/saiets.

Par zilibaltzilo latgaliešu karogu
Vēl gribu pieminēt latgaliešu/Latgales karoga jautājumu. Rugāte, nu tik pat histēriski, uzstājas pret zilibaltzilo (z/b/z) karogu, neatkarīgi, ar vai bez “poļu” ģerboņa (un ne tikai šajā rakstā, bet visur). Tas esot kāds pretstats sarkanbaltsarkanajam (s/b/s) karogam. Neatkarīgi no viņas retorikas, kurā nekā jauna un nezināma nav, ikviens Latvijā droši vien zina s/b/s karoga izcelšanās vēsturi. Taču šoreiz nav runa par 12.gadsimta letgaļiem pašreizējās Vidzemes teritorijā… Šis z/b/z karogs ar atsevišķu personu nīsto “poļu zvēru” karoga vidū (it kā LR ģerbonī nebūtu līdzīgu nīsto “vācu kolonizatoru un paverdzinātāju zvēru”, kuriem ar 1918.gadu vispār nav nekāda sakara, taču neviens pret tiem pagaidām neiebilst) jau plīvo daudzu latgaliešu privātmājās un sabiedriskās iestādēs, pat pie baznīcām. Viss, vilciens ir aizgājis, jo karogs ir publiskajā apritē un latgalieši to mīl. Un tas ir bez jebkādu tiesību normu obligātuma… Tad jau sanāk, ka šis ir tautas karogs, jo nevar būt nekas labāks, kad kādu simbolu lieto bez varas orgānu uzspiešanas no augšas vai kāda tiesiska regulējuma. Ar z/b/z karogu (gan bez grifa ģerboņa) bija rotātas visas Kongresa telpas, visi darba materiāli utt. Nevienam, pat Valsts Prezidentam, Ministru Prezidentam, Saeimas deputātiem, nebija nekādu iebildumu, neviens skaļi neprotestēja, neapšaubīja… Tikai vienai Rugātei ir tāds dīvains naids.

Indijas neatkarības pamatlicējs Mahatma Gandijs ir nevardarbīgās pretošanās filozofijas pamatlicējs. No 1988. līdz 1991.gadam latvieši to izmantoja, lai atdalītos no PSRS. Esmu dzirdējis viedokli, ka z/b/z karoga lietošana ir līdzīga nevardarbīga procesa elements (daudzām citām mazākām Eiropas valstu tautām ir taču savi karogi ne tikai kā administratīvu teritoriju, bet arī kā identitātes simboli), lai ar laiku atdalītu Latgali no pārējās Latvijas. Manā skatījumā – tās ir pilnīgas muļķības, jo neviens taču Latgalē netaisās no Latvijas atdalīties! Jāpiebilst, ka jau šobrīd visām Latvijas 119 pašvaldībām ir savi ģērboņi un savi karogi – vai tad tas ir kāds separātisms? Satversmē nav minēta neviena pašvaldība, toties Latgale gan. Faktiski z/b/z karogs ir latgaliešu pašapziņas un valodas atdzimšanas ceļa sākuma simbolisks pašapliecinājums, kad joprojām latgaliešu valodā nav atļauts mācīties skolās un to nelieto publiski ne valsts, ne pašvaldību iestādēs.

Labi atceros Latvijas Tautas frontes laikus, kad ar asarām acīs cēlām mastos sarkanbaltsarkanos karogus, kā sargājām tos, lai Interfronte nenorauj. Pagājis apmēram 30 gadu… Kas noticis? Ja pa visu Latgali (un jau ne tikai) plīvo z/b/z karogs, kuru, starp citu, 2012.gadā Rēzeknē 3.Vispasaules latgaliešu konferencē iesvētīja Romas katoļu baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, tad kāpēc Latvijas masu medijos nav publiskas diskusijas par šā karoga lietošanu, kāpēc ir tāda klusēšana? Ak jā, pret katoļu baznīcu iestāties tak nav labi un praktiski tas ir bezjēdzīgi. Un kā tad ir ar kristieti Rugāti, jo tad jau sanāk, ka viņa iestājas pret katoļu baznīcu… Tas tak ir liels grēks! Savulaik, viņas mīļotais Trasuns tika izslēgts no katoļu baznīcas par citiem “grēkiem” – vai tiešām Rugāte grib izpelnīties slavu caur līdzīgu misēkli?

Es cienu un godāju Latvijas Republikas oficiālo simbolu sarkanbaltsarkano karogu, tāda pati ir pārējo latgaliešu attieksme, jo ar šo karogu mēs atguvām Latvijas neatkarību. Šī karoga krāsu salikums dominēja arī 1917.gada Latgales kongresa laikā, jo Trasuns latgaliešiem iedeva cerības un pārliecību, ka jaunajā valstī Latvijā visi latvieši kopīgi dzīvosim draudzīgi un cienīsim viens otru, respektēsim mūsu dažādo ticību, valodas, kultūras un saimniekošanas lietas. Diemžēl, izrādījās, ka tā nenotika. Tur jau tā lieta!

Mēs latgalieši s/b/s karogu lietojam visos gadījumos, ko nosaka Latvijas valsts karoga likums. Un ārpus Latvijas latgalieši savu nacionālo identitāti arī simbolizē arī ar s/b/s karogu. Taču vai šodien latgaliešu sirdis silda šis karogs kā LTF laikos? Diez vai, savādāk neparādītos z/b/z karoga variants. Un te nav nekāda sakara ar neesošu separātismu, vai vēl trakāk, ar “Kremļa aģentu vai troļļu” roku, kad šāda retorika parādās rakstu komentāros un sociālo tīklu anonīmajās diskusijās.
Latgalieši, kā daudzi latvieši, aktīvi piedalījās visos trešās Atmodas pasākumos un procesos. Taču apmēram pēc 5.Saeimas vēlēšanām 1993.gadā kļuva skaidrs, ka lai gan Latvijas Republika de jure ir atjaunojusi neatkarību un ir 1918.gada 18.novembra dibinātās Latvijas valsts nepārtrauktības jeb kontinuitātes procesa turpinātāja, taču vienu cilvēku domās un prātos tā vairāk asociējas ar tā sauktajiem “labajiem ulmaņlaikiem”, bet citu – kad tika likvidēta Satversmes darbība, deputāti sabāzti cietumos, un tika uzsākta visa latgaliskā “latviskošana”…

Faktiski, priekš latgaliešiem Latvijas neatkarība pēc 1991.gada de facto pamazām pārvērtās tādā jaunā K.Ulmaņa tipa latgaliskā nolieguma režīmā. Ar pilsonības un īpašuma tiesību atjaunošanu latgaliešiem viss bija kārtībā. Taču netika atjaunotas 1917.gada Latgales kongresa rezolūcijā minētās un līdz 1934.gadam atļautās un izmantotās tiesības uz mācībām skolās latgaliešu valodā, tiesības uz latgaliešu valodas pielietošanu kā rakstiski, tā mutvārdos pašvaldībās; galu galā, tiesības uz saviem masu medijiem – laikrakstiem, žurnāliem, radio (un tagad arī televīziju), jo šādas tiesības automātiski nozīmētu nepieciešamību to izpildīšanai piešķirt valsts budžeta līdzekļus. Kad LTF laikā vajadzēja atjaunot Latvijas neatkarību, tad baltiešu politiskā elite drebēja par katra latgalieša balsi vēlēšanu kampaņās, bet, kad tā tika iegūta, tad latgalieši pārvērtās par “tikai statistiskiem latviešiem bez latgaliešu valodas” un kārtējo reizi – par baltiešu asinsdonoriem.

Pirms kādiem desmit gadiem, kad bija vairāk brīva laika, Daugavpils Universitātes Latgales Pētniecības institūtā (LPI) studēju trimdas latgaliešu izdotās grāmatas. Atceros, kādu dienu kļuvu liecinieks faktam, kad ieradās viena ārzemju latviete un kā dāvinājumu LPI pasniedza savas mammas dienasgrāmatu. To viņas mamma bija rakstījusi kā vienas Latgales pamatskolas direktore. Arī es iemetu aci šajā relikvijā. Kas mani pārsteidza – līdz 1934.gadam dienasgrāmata bija rakstīta skaistā latgaliešu valodā, bet sākot ar jauno mācību gadu, tā turpināta jau baltiešu izloksnē.

Par latgalīšu volūdu (ne dialektu vai izloksni)
Tikai 1999.gada 9.decembrī Saeima pieņēma Valsts valodas likumu(8), kurā no baltiešu deputātu puses lielā neziņā vai arī apzināti kā karsts kartupelis tika “iemuļļāts” šī likuma 3.panta “Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda” (4) punkts “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”. Nenoliedzu zināmus Rugātes nopelnus šajā procesā, bet diez vai to varētu nosaukt par Zālamana cienīgu procesu un valodas definīciju. Gāja mēneši un gadi, taču neviena valsts institūcija nesteidzās ar šā panta daļas tiesību normu īstenošanu dzīvē. Latgalieši sanāca kārtējos saietos/konferencēs, pieņēma rezolūcijas, sūtīja tās Saeimai un Ministru kabinetam, bet nekas nemainījās… Ko šajā laikā darīja Saeimas deputāte Rugāte, lai iedzīvinātu šā panta darbību dzīvē? Kaut ko esot darījusi, bet rezultāta kā nav tā nav. Beidzot it kā ministrijā esot sadzirdēts priekšlikums par novadmācību, taču ne jau Rugāte ir šis idejas autore un cienīga virzītāja… Un vai tiešām katra likuma vai MK noteikumu neieviešanas sakarā jārīko demonstrācijas vai piketi? Priekš kā tad ir domāti ministriju departamenti un dažādās valsts institūcijas?

Ne jau par Vidzemes, Kurzemes vai Zemgales novadu (ar no latgaliešiem atšķirīgu valodu un ticību) iedzīvotāju tiesībām cīnījās latgalieši 1917.gadā, Otrā pasaules kara laikā leģionā, pēc kara līdz 1953.gadam nacionālajos partizānos, tad trešās Atmodas laikā deviņdesmitajos gados. Latgalieši, protams, cīnījās par visu latviešu tiesībām, bet sevišķi tām, kuras latgalieši bija noteikuši, veidojot un dibinot Latvijas valsti, proti, kas bija definētas 1917.gada Latgales kongresa Rezolūcijas 2.punktā “„Mes, Latgolys latvīši (“латыши-латгальцы” kā oriģinālā (ceru, ka skaidri redzams apzināti vai neapzināti neprecīzs tulkojums)), apsavīnuodami ar Kūrzemis un Vydzemis latvīšim, paturēsim sovu pošvaļdeibu, pylnu pošnūteikšonys tīseibu volūdys, ticeibys, školu un saimesteibys, kai ari zemis vaicuojumā…”(9.)
1922.gadā tika pieņemta Latvijas Republikas Satversme. Prasība, lai latgaliešu valodai vismaz Latgalē tiktu piešķirtas valsts valodas tiesības, Satversmē tā arī netika iekļauta – toreiz debatēs latgalieši tika apvainoti pārlieku lielā neuzticībā – tak varēšot brīvi lietot abas latviešu valodas izloksnes (toreiz lietoja šo terminu, lai gan mūsdienu terminoloģijā ar to saprot daudz šaurāku valodas formu): gan latgaliešu, gan baltiešu. Faktiski, sākot apmēram ar 1921.gadu, latgaliešu valoda jau Satversmes Sapulces laikā tika politiski pazemināta par dialektu. Esmu pārliecināts, ka šodienas daļēja vienu latgaliešu rusifikācija, citu latgaliešu “pārčyuļošana”, ir tikai rezultāts tam, ka latgalietis vairāk kā 80 gadus nedrīkst skolās mācīties savā dzimtajā valodā. Tas bija latgaliešiem “sitiens zem jostas vietas”, kas nogremdēja viņu pašapziņu, ļāva citiem (gan krieviem, gan pārnovadu latviešiem-baltiešiem) pasmieties par latgaliešiem kā par otrās šķiras “nepareizajiem” latviešiem. Latgaliešu ticības un cerību laiks uz savas valodas (faktiski identitātes) saglabāšanu vēsturiski bija divas reizes – no 1917. līdz 1922.gadam un no 1988. līdz 1991.gadam. Vai būs trešā reize?

1989.gada 7. un 8.janvārī Rīgā notika Latgalīšu Kulturys bīdreibu savīneibys (LKBS) kongress, varētu teikt tāds mazs LTF latgaliešu kongress, kurā piedalījās latgalieši no visas Latvijas. Salīdzināt šī gada Latgales Simtgades kongresu Rēzeknē ar nu gandrīz pirms 30 gadiem notikušo latgaliešu kongresu Rīgā, Zaķusalas televīzijas zālē, pat nevar. Tas bija īsts kongress, jo visi delegāti bija vēlēti. Tur kaislības sita vēl augstāku vilni nekā pirmajā LTF kongresā. Latgalieši bija pamodušies! Ar visu latviešu kopīgo, bet reizē ar savu sevišķo, sāpi par Latgales vēstures, kultūras un valodas aizmirstību, par latviešu/baltiešu komunistu neoficiāli piekopto latgaliešu valodas aizliegumu Padomju Latvijā. Manā rīcībā nav šī kongresa rezolūciju, taču kongresa ideju turpinājums bija Zinātniskā konference, kas notika 1989.gada 11.-12.februārī Daugavpilī un kurā vienbalsīgi tika pieņemta rezolūcija, ka “latgalieši ir un paliek latviešu nācijas neatņemama sastāvdaļa, līdz ar to latgaliešu literārā rakstu valoda un Latgalē runātās izloksnes ir piederīgas latviešu valodai”(10.) . Latgalieši kopā ar visiem latviešiem nostājās vienotā frontē kā mūris pret Maskavas un vietējo reakcionāru mēģinājumiem radīt pamatu Piedņestras tipa republikas izveidošanai Latgalē. Ja tas būtu noticis, tad Latvijas Republika netiktu uzņemta ne Eiropas Savienībā, ne NATO. Tās gan bija reāla separātisma briesmas, taču ne pašu latgaliešu bet gan Padomju Savienības inspirēto spēku separātisma (ne bez vietējo no PSRS iebraukušo ieceļotāju) radītas. Latgalieši viennozīmīgi iestājās par Latvijas neatkarību, tādas idejas kā „autonomija” vai „ „separātisms” nemaz netika apspriestas. Tās bija Interfrontes ierocis, taču neefektīvs, un pats process – neveiksmīgs.

Pagājuši gandrīz 30 gadi, bet masu medijos par jaunu tiek cilāts Latgales vai latgaliešu separātisma, kā arī latgaliešu valodas jautājums. Faktiski – autonomijas jautājums, samudžinot to ar separātisma jēdzienu. Kāpēc? Vai tās ir vienkārši vārdu spēles, terminu nezināšana vai reāli procesi? Godīgi sakot, es nepazīstu nevienu latgalieti, kurš paustu idejas par Latgales atdalīšanos no Latvijas. Nevienu. Pat nevienu vietējo krievu nezinu. Baltiešu politiskā elite visu vainu veļ uz “Kremļa ietekmes aģentiem” Gapoņenko, Lindermani, Girsu & Co, kuri nav nemaz latgalieši. Bet man rodas cits jautājums – vai latgaliešu separātisma jautājums netiek aktualizēts ar citu mērķi – lai „aizbāztu latgaliešiem muti” un neļautu viņiem realizēt nekādas tiesības uz savu dzimto latgaliešu valodu? Kaut gan pēdējā laikā retorika ir mainījusies – mēs, latgalieši, varam daudz ko darīt latgaliski, bet valsts no sava budžeta tam naudu nedos. Tātad – neievēros Valsts valodas likumu!

Jau toreiz, 1989.gadā šīs Zinātniskās konferences dalībnieki pauda LPSR AP Prezidijam neizpratni par to, ka valodu likuma izstrādāšanas darba grupā netika iesaistīts neviens valodnieks latgalietis. Ir pagājuši gandrīz 30 gadi, bet vai no politiķu un ierēdņu puses ir kas daudz mainījies latgaliešu valodas jautājumā? Kā toreiz, Padomju Latvijas komunistu laikā, tā arī tagad, nu jau neatkarīgās Latvijas laikā, latgaliešu valodas jautājums praktiski netiek risināts.

Biju to skaitā, kuri 1988.gadā aktīvi vāca parakstus par latviešu valodas kā valsts valodas statusa noteikšanu. Atceros, kāda ažiotāža sākās 1988.gada beigās, kad Interfronte, lai dabūtu latgaliešus savā pusē, mēģināja izcelt latgaliešu valodu kā atsevišķu valodu. Toreiz mēs visi latgalieši to nepieļāvām. Taču pieļāvām citu kļūdu, līdzīgi kā to izdarīja „trasunisti” 1917.gadā – nepieprasījām rakstiskas garantijas par latgaliešu valodas kā latviešu valodas sastāvdaļas lietošanas tiesībām vismaz Latgales teritorijā…
Vajadzēja tikai tagad Krievijai pažvadzināt skaļāk ieročus pie Latvijas (arī Latgales) robežām, kā baltiešu (bet varbūt precīzāk teikt – Rīgas) politiķi pēc 30 gadiem atkal saķēra galvas – a ja nu tie latgalieši kritiskā brīdī “kļūst nelojāli” Latvijas valstij? Latgalieši vienmēr ir bijuši lojāli gan Latgalei, gan visai Latvijai, tikai baltiešu politiķu dubultnodevība latgaliešu valodas jautājumā pirms 30 un 100 gadiem, patlaban neraisa nekādas maigas jūtas pret “čyuļu volūdu”, ko, starp citu, latgalieši tagad lieliski pārvalda (daudzi pat ar plato “e”).

Valoda ir katras tautas dvēsele un stūrakmens. Latgaliešiem tā ir savu senču lietotā latgaliešu valoda (neviens latgalietis savu valodu nekad nav saucis par dialektu vai izloksni). Ja tā tiek nīdēta, netiek glabāta un kopta, tauta bez valodas pazūd. Ne jau atsevišķi cilvēki pazūd, bet gan tautas kopienas gars. Tieši latgaliešu valoda ir visu latgaliešu eksistences pamats un jo sevišķi, Latgales kā kultūrvēsturiska novada pastāvēšanas pamats Latvijas valsts sastāvā. Latviešu trešā Atmoda sākās tieši ar diskusiju par s/b/s karoga atgūšanu un latviešu valodas kā valsts valodas statusa nostiprināšanu. Ja tas tā vēsturiski nebūtu, tad Latvija šodien būtu tāds viens no daudziem rietumu apgabaliem, kā piemēram, Pleskavas vai Novgorodas apgabals Krievijas sastāvā. Nu tāds krieviski rietumnieciskāks apgabals. Tāpat ir ar Latgali – bez latgaliešu valodas, kultūras, un tagad arī sava karoga, – Latgale būtu tāda “nabadzīga Kurzeme/Vidzeme 2.0”, kurā pastāvētu tikai ekonomiskas problēmas.

Pēc “lielās ažiotāžas” sakarā ar divu Saeimas deputātu zvēresta nodošanas latgaliešu valodā 2011.gadā E.Levits ir teicis: “Latgaliešu valoda ir vēsturiski izveidojusies valoda, kas raksturo šīs latviešu nācijas daļas specifisko identitāti. Tā nav ne ar ko labāka vai sliktāka, vairāk vai mazāk leģitīma kā pārējās latviešu nācijas valoda, kas valodnieciski un juridiski noformēta kā latviešu literārā valoda. Latgaliešu valoda ir šīs latviešu nācijas daļas valoda, ko lielais vairums šīs valodas pratēju pārvalda un lieto paralēli latviešu valodas literārajai formai. (..) Kā jau minēts, skolās būtu kā priekšmets jāpiedāvā latgaliešu valoda. (..) Arī sabiedriskajā televīzijā un radio būtu jānodrošina kanāls latgaliešu valodā, kas raidītu pēc iespējas visu dienu”(11.).

Ir pagājuši 6 gadi kopš tā brīža, tikai Latvijas likumdevējam un izpildvarai ir “pie vienas vietas” Latvijas vadošā un autoritatīvā jurista, Eiropas tiesas tiesneša domas. 2011.gadā LR reprezentablais juridiskais žurnāls “Jurista Vārds” veltīja veselu numuru (2011.gada 25.oktobris, Nr.43,) latgaliešu valodas problemātikai, kurā savas domas izteica vadoši LR juristi, politiķi, filologi. Juridiski it kā skaidri saprotamas domas, taču tik dažādi un neviennozīmīgi traktējamas sabiedrībā. Juristi skaidro likumus, ko pieņēmuši likumdevēji ar balsu vairākumu. Tāds ir juristu uzdevums. Tad kāpēc tik svarīgā jautājumā jau 100 gadu garumā atkal un atkal par “to valodu” ir jārunā? Vai atbilde neslēpjas faktā, kad Saeimas 100 “gudrās galvas” uzskata, ka visus jautājumus var tik vienkārši atrisināt ar vairākuma balsojumu? Bet varbūt „gudrās galvas” nav vainīgas, ir jāmaina Satversme? Tagad izrādījies, ka ir vieglāk tikt skaidrībā ar “700 gadu vācu paverdzināšanas” vai “50 gadu padomju okupācijas” seku risināšanas jautājumiem, nekā ar latviešu tautas/nācijas un latviešu valodas jautājumu. Sanāk – latgaliešu valodas jautājums politiskā līmenī joprojām nav atrisināts!

Iespējams, ka pēc žurnāla publikācijām baltiešu politiskajā elitē šoreiz iestājies zināms šoks un neizpratne, ko tagad darīt ar “to latgaliešu valodu” – nu “pabļaustīsies skaļāk” tas latgaliešu deputāts Viļums un varbūt “viss beigsies”. Bet, ak nelaime, tomēr bez Jureiša sarosījās vēl vesels “čangaļu bars”, kuri sarīkoja Latgales Simtgades kongresu. Nu, atkal pabļaustījās “kāda tur, Rugātesprāt, neleģitīma latgaliešu saieta” dalībnieki. Nu un kas? Varbūt Rugātei taisnība? Jo pagaidām neizskatās, ka arī šā Kongresa Rezolūciju latviešu politiskā elite ņems vērā… Un te vēl “politiski kutelīgais” Katalonijas jautājums uzpeldējis… Ak vai!

Mazliet no Latgales un latgaliešu vēstures faktiem
Latgale ir LATGOLA – vēsturiski izveidojies multikulturāls reģions, bet pamatā ar latgaliešu valodu, nevis dialektu. Latgale ir VIENOTA LATVIJAI, bet ar savu savdabību. Arī latgalieši ir VIENOTI LATVIJAI, bet ar savu valodu, kultūru un mentalitāti. Un tur nav nekā nosodāma. Vēl jo vairāk – tie, kuri labi pārzina Latvijas vēsturi, pietiekami labi arī pārzina Latgales vēsturi. Labi zina, kāda bija situācija 1917.gadā un kādas bija visu latviešu (baltiešu un latgaliešu) starta pozīcijas, dibinot un veidojot Latvijas valsti. Esot bijušas lielas 300-350 gadu nošķirtības pazīmes, kā raksta to laiku vēsturisko procesu aktīvākie dalībnieki. Tikai kam no kā un kādas. Tak baltiešiem no latgaliešiem vai otrādāk? Tagad daudzi saka, ka 100 gadu tautas/nācijas veidošanā – tas ir par maz, un vajadzīgi vēl kādi 200 gadi „mēs” un „viņi” saplūšanai…

21.gadsimta sākumā Latviju neapdzīvo pirmatnējo cilvēku bars ar hierarhisko “alfa tēviņu” priekšgalā. Esam civilizēta sabiedrība ar savu valsti, pilsonības institūciju, tiesību normām, kultūru. Zinoši cilvēki ir iepazinušies ar tautu/nāciju veidošanas klasiku: gan ar B.Andersona teoriju par nāciju kā “iedomāto kopienu jeb sabiedrību” (“Imagined Communities: Reflections on the Origin and Spread of Nationalism”)(12.) , gan ar E.Gelnera darbu “Nācijas un nacionālisms” (“Nations and Nationalism”)(13) . Pēc Andersona, pastāv trīs nāciju veidošanās laikmeti. Hronoloģiski pirmais bija kreolu jeb kolonijās dzimušo nāciju posms, apmēram no 1760.-1830.gadam. Otrais – nāciju veidošanās Eiropā uz lingvistisko kopienu pamata no 1820.-1920. gadam, un trešais ir tas, kas notiek pēc Otrā pasaules kara līdz pat šodienai, pēdējām impērijām sabrūkot. Andersons uzsver, ka nacionālisma ideja Eiropā veidojās uz Jaunās pasaules koloniju brīvības kustību parauga, nevis otrādi. Līdz ar to šodienas un 20.gs. sākuma izpratne par latviešu nāciju ievērojami atšķiras.

Tā kā Latvijas ģeogrāfiskajā teritorijā dzīvojošo tautu vēsture ir pietiekoši sarežģīta, tad ir pienācis pēdējais laiks vēsturniekiem veikt kvalitatīvu pētījumu tieši par Latgali un tajā dzīvojošiem pamatiedzīvotājiem, kuri paši sevi tagad dēvē par latgaliešiem, kuri LR Satversmē vispār nav definēti un pieskaitīti pie latviešiem, par kuriem vēsturiskajā kontekstā runā kā par Vitebskas latviešiem, bet par kuriem sadzīvē pārnovadnieki tāpat saka “latgalieši”, lai viņus atšķirtu no “pārējiem latviešiem”… Vai baltiešu politiskā elite, vadoties no tuvredzīgas politiskās konjunktūras, atsevišķus gadījumos nav par daudz vienkāršojusi, citus sarežģījusi, bet patiesībā, nemaz nav risinājusi vai iedziļinājusies “latgaliešu problemātikas” jautājumos? Bet varbūt tas darīts apzināti? Jo domas „latgaliešu” un „latgaliešu valodas jautājumos” daudzu baltiešu un latgaliešu vidū bieži vien ir stipri atšķirīgas, pat diametrāli pretējas.
Nu i karsts gan ir tas kartupelis – “latgalieši”! Tagad pastāv milzīgs paradokss – kā tas var būt, ka Krievijas impērijas laikā latgalieši sevi sauca par latviešiem (sākumā par katoļiem), kā viņus dēvēja arī varas iestādes, bet tagad latgalieši sevi sauc par „latgalīšim” (sadzīvē arī pārnovadnieki tā sauc, sevišķi, krievi, mūs sauc par latgaliešiem), tikai varas iestādēm mēs esam latvieši?

Krievijas impērija, kuras sastāvā līdz 1917.gadam atradās pašreizējās Latvijas valsts teritorija, nekādi nebija nacionāla valsts, bet gan daudznacionāla impērija ar galveno un vadošo tās valodu – krievu valodu. Lai gan daudzas lielas nacionālas valstis Eiropā sāka veidoties jau 19.gs. vidū, tomēr īsts mazo nacionālo valstu veidošanās bums sākās tikai pēc Pirmā pasaules kara, kad sabruka visas lielās impērijas. Neatkarīgi no tautas/nācijas jēdzienu etnoģenēzes, līdz 1917.gadam nu nekādi ne tautas, ne nācijas izpratnē nevarēja būt un nebija “Vitebskas latviešiem” un “Kurzemes/Vidzemes latviešiem” neviena nopietni vienojoša elementa. Abas šīs sabiedriskās formācijas jau bija noformējušās atsevišķās vienībās ar atsevišķu runas un rakstu valodu, arī ticību, ar saviem inteliģences/elites pārstāvjiem… Par to liecina 20.gs sākuma laikraksti, žurnāli, grāmatas.

Kādreizējo četru baltu (letgaļu, sēļu, kuršu, zemgaļu) cilšu un lībiešu cilts vienošanās process sākās pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma un šīs teritorijas nonākšanas Polijas varā 1561.gadā (izveidojoties Kurzemes un Pārdaugavas hercogistēm) ar tālāko Pārdaugavas hercogistes sadalīšanu divās daļās pēc Polijas Zviedrijas kara 1629.gadā, kad senā letgaļu cilts, turpretī, tika sadalīta pa Aiviekstes upi divās daļās. Kad Eiropā pēc Lielās franču revolūcijas sākās nāciju veidošanās uz lingvistisko kopienu pamata, diemžēl, sadalītā senā letgaļu cilts turpināja tālāko atsvešināšanos – pretnostatot ģermānisko protestantu ticību un kultūru Kurzemē/Vidzemē pret polisko katoļu ticību un kultūru Latgalē.

Atgriežoties pie latviešu (jo sevišķi – letgaļu) dalījuma pa Aivieksti. 1629.gadā tika noslēgts Altmarkas pamiers, kas izbeidza poļu zviedru karu. Tālāk – 1635.gadā tika apstiprināts Štūmsdorfas miera līgums. Ar šo līgumu Pārdaugavas Livonijas hercogiste tika sadalīta divās daļās – Zviedru Vidzemē un Poļu Vidzemē jeb Inflantijā (Latgalē) (poļu val. Inflanty)(14.). Neiedziļinoties plašākās vēstures peripētijās pirms un pēc šiem datumiem, senās letgaļu cilts pēcteči nu sāka dzīvot divās atšķirīgās saimniecības un kultūrtelpās. Bet vai pirms 1629.gada ārpus šodienas Latgales teritorijas dzīvojošos baltus un lībiešus var saukt par latviešiem vai latviešu tautu ar vienu valodu, kultūru un ticību? Šaubos. Tajos laikos dzimtcilvēkiem “cilvēktiesības”, “pašnoteikšanās tiesības” nepastāvēja. Ko kungi pateica, tas bija jādara.
Šī visa augstāk minētā informācija tagad ir ļoti konspektīvā veidā pieejama ikvienam internetā un nav nekāds valsts noslēpums. Tomēr ne tik daudz smieklus, cik asaras izsauc, piemēram, tāds skolu vēsturiskā mācību materiāla apgalvojums, ka “latviešu tauta veidojusies laikā no 13. – 17. gs. četru baltu tautu (kuršu, zemgaļu, sēļu un latgaļu) etniskās konsolidācijas procesā, kā arī daļēji lībiešu asimilācijas rezultātā”(15) . Interesanti, kā 4 dažādu cilšu dzimtcilvēki, kuriem nebija savas inteliģences, muižnieku vai baronu, kuri neprata ne rakstīt, ne lasīt, kuriem nebija ne naudas, ne pārvietošanās iespēju, kuri selektīvi dzīvoja dažādos Latvijas nostūros, tajā laikā varēja izveidot “latviešu tautu”? Izrādās – valsts propagandas mašīna tik maļ un maļ savu, vienus vēstures faktus izceļot, citus noslēpjot vai sagrozot.

Mēs un viņi
Reformācijas gaitā luterticības, kā arī drukas darbu un lasītprasmes nostiprināšanās ārpus “Polijas ietekmes areāla” Latvijas ģeogrāfiskajā teritorijā Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē gandrīz 300 gadu garumā radīja priekšnoteikumus vienotas latviešu tautas izveidošanai, taču bez latgaliešiem. Latgalieši – Vitebskas latvieši, ar mazāku vai lielāku laika nobīdi, arī pamazām nostiprināja savas tautiskās pozīcijas, cik nu bija viņu spēkos, lai gan gāja ļoti ļoti smagi. Apmēram 45 gadus vēlāka dzimtbūšanas atcelšana 1861.gadā (salīdzinot ar Kurzemi un Vidzemi 1817. un 1819.gados), pēc tam 40 gadu drukas aizliegums, tātad pavisam vismaz 85 gadus (4 paaudzēs!) tika aizkavēta latgaliešu tautas atmoda. Latgalieši sāka atmosties tikai pēc drukas aizlieguma atcelšanas 1905.gadā. Un atšķirībā no baltiešiem, tie bija monolīti savā katoļticībā un valodā, jo piederēja senajai baltu-letgaļu ciltij, kad turpretī baltiešu konsolidācija notika uz vairāku – lībiešu (somu/ugru), kuršu, zemgaļu, sēļu un Vidzemes letgaļu (baltu) seno cilšu etnoģenēzes pamata. Turklāt šodien nav nekādu rakstu darbu, pēc kuriem varētu spriest, kādā valodā runāja senās kuršu zemgaļu un sēļu ciltis. Bet seno letgaļu cilts valoda ir saglabājusies šodienas latgaliešu valodas izpildījumā.

Gribētos atgādināt, ka saskaņā ar Latvijas politiķu un vēsturnieku pieņemto teoriju, latviešu tauta (jo nācijas izpratne saistīta ar valstiskuma izpratni) izveidojās ar kopīgām pazīmēm/vērtībām jau 19.gadsimta otrajā pusē (par ko ir pilnas vēstures mācību grāmatas, kuras palasot, skolnieki Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē brīnās, kur tie “tādi jocīgie latgalieši” radušies). 20.gadsimta sākumā tā bija tik tālu konsolidējusies, ka parādījās pirmās idejas par kopīgas administratīvas teritorijas (valsts) veidošanu. Latgalieši šo latviešu tautu, kas konsolidējās 19.gadsimta beigās, nosauca par „baltiešiem”. Diemžēl, šajā procesā nekādi nepiedalījās latgalieši – Vitebskas guberņas latvieši, (izņemot atsevišķas personas, kuras tikai pēc 1900.gada uzsāka “izlūkbraucienus” uz Rīgu), kuri dzīvoja vienpus Aiviekstes.

Daudzi baltieši bieži vien apskauž latgaliešu sadzīviskā līmeņa vienotību un draudzību. Tas ir tik vienkārši saprotams, un šeit ir tā milzīgā atšķirība starp latgaliešiem, kuri saglabājuši savu seno valodu, un baltiešiem, kuru “latviešu literārā valoda” ir daļēji jaunradīta valoda no vairāku seno baltu valodu/dialektu/izlokšņu saplūšanas rezultāta (uz kāda dominējošā dialekta pamata), kuru 19.gadsimta otrajā pusē papildināja daudzi “jaunlatviešu” dzejnieki un rakstnieki. No sulīgas valodas pamazām tika izveidota sausa valoda. Ne latgaliešiem, ne latgaliešu valodai nav nekāda sakara ne ar J.Alunāna vai K.Valdemāra latviešu valodas “uzlabošanas” darbiem. Kā rakstīja Kemps darbā „Latgalieši”, lai gan latgalieši baltiešu dialektu uzskatīja par savu, taču par nepareizu un sagrozītu valodu. Vai šodien nepastāv sabiedriskā diskursa absurds – 20.gadsimta sākumā latgalieši uzskatīja, ka tieši viņu valoda ir īstā latviešu valoda, bet baltiešu latviešu valoda – tāds sagrozīts nepareizais dialekts. Tad rodas jautājums, kā tas varēja notikt, ka baltieši izlēma, ka tieši viņu valoda ir īstā latviešu valoda, bet Vitebskas latgaliešu/latviešu valoda kaut kāds otršķirīgs dialekts? Vai beidzot nav pienācis pēdējais laiks tikt galā ar šo divu latviešu valodu arhaisko absurdu? Kā tā var būt, ka baltiešu skaitliskais vairākums izlēma, ka viņu valoda ir īstā tikai tāpēc, ka latgalieši bija palikuši mazākumā?

Kemps jau pirms 1917.gada Latgales kongresa brīdināja, ka tā arī notiks, ja visus baltiešu-latgaliešu attiecību jautājums izlems parlamentā, jo balsojumos vienmēr uzvarēs skaitliskais baltiešu pārākums. Tāpēc jau arī radās paniskas baltiešu bailes no lielās latgaliešu dzimstības, ka kaut kad nākotnē latgaliešu skaits tā pieaugtu, ka tie kopā ar cittautiešiem pārspētu baltiešu skaitu… Diemžēl bailes radīja neuzticību un nekādi neveicināja sadarbību.

Franču zinātnieks un psihologs Gustavs Le Bons (Charles-Marie Gustave Le Bon) savā darbā “Pūļa psiholoģija”(16) norāda, ka tautas/nācijas veidošanai nepieciešams vismaz 400 gadu ilga kopība. Ja baltieši kā latviešu tauta veidojās 19.gadsimta vidū, tad uz šodienu tie nav pat 200 gadi, no kuriem latgalieši ir “piebiedrojušies”, uz saviem 1917.gada noteikumiem. Tikai šajā procesā ir viena liela nianse, ko baltieši nekādi negrib saprast – latgalieši nav pievienojušies, bet ir apvienojušies ar baltiešiem KĀ LĪDZVĒRTĪGI PARTNERI, PATUROT SAVU VALODU. Pie tam, 1917.gadā baltiešiem ar latgaliešiem nekā kopīga valodas un saziņas ziņā nevarēja būt arī tāpēc, ka baltiešu ortogrāfija bija gotu šrifts jeb tā saucamā “vecā druka”, kad latgalieši savas publikācijas veica ar latīņu burtiem savā atsevišķā ortogrāfijā, kura no visu tā laika latgaliešu rakstnieku puses bija apstiprināta 1907.gadā (17). Baltieši nelasīja latgaliešu grāmatas un presi, un otrādi, jo bija milzīgas grūtības saprast otras puses rakstīto, sevišķi latgaliešiem izburties gotu burtu džungļos.

Ja baltiešiem (sevišķi K.Ulmaņa personā līdz 1940.gadam) neizdevās asimilēt latgaliešus, lai cik arī bija liela vēlme to izdarīt, tad tagad uz priekšu tas nu nekādi nenotiks, kaut latgaliešu paliktu kādi 10 000. Jo nav vairs 17.-18.gadsimts, kad muižnieki varēja darīt ko grib ar dzimtcilvēkiem, tāpat vairs nav 19.gadsimts, kad cari, ķeizari, monarhi varēja uzspiest jebkurai savas monarhijas tautas grupai savu reliģiju vai valodu, un nav arī vairs PSRS laiki. Nav arī starpkaru perioda Staļina, Hitlera, Musolini, Franko režīmu tipa laiki, kad vadoņi aizliedza mazo tautu valodas. Šodien pastāv ikvienas tautas (un tādējādi arī valodas) pašnoteikšanās tiesības. Nav neviena starptautiska dokumenta, kas liegtu latgaliešiem konstituēties par atsevišķu tautu ar savu valodu, tādējādi pretendējot pat uz neatkarīgas valsts statusu. Tādu aizliegumu nebija arī 1917.gadā, kad sabruka cariskā Krievija, nebija arī 1991.gadā, kad sabruka PSRS. Vienkārši, latgalieši paši labi apzinās, cik mēs šodien esam skaitliski liela/maza tauta, cik esam ekonomiski stipri/vāji, kādā ģeogrāfiskā vietā un ģeopolitiskā situācijā atrodamies.
Pazīstamais Trešās Atmodas darbinieks Austris Grasis nupat ir pateicis skarbus vārdus: ”Nekad vairs nedalīsim – mēs un viņi! Nav nekāda – mēs un viņi. Mēs esam viena latviešu tauta! Viena, vai mēs dzīvojam Latvijā, vai arī ārpus tās!” – tā pirms vairāk nekā 25 gadiem teicu Latvijas Tautas frontes (LTF) kongresā, kur biju LTF domnieks. Diemžēl šo gadu laikā nekas nav mainījies – latvieši joprojām tiek dalīti “tajos, kas dzīvo tur, un tajos, kas – te”(18). Piebildīšu, ka nekas joprojām nav mainījies arī citā “latviešu frontē” – joprojām pastāv dalījums “mēs-latgalieši/čangaļi un viņi-baltieši/čyuļi”. Vai šajā dalījumā ir vainīgi „Kremļa aģenti”? Nē – šo dalījumu joprojām uztur mūsu baltiešu politiskā elite, tāpat kā viņa uztur dalījumu – mēs-latvieši un viņi-krievi/krievvalodīgie.

Par “latgalietes Rugātes” fenomenu
Atgriežoties pie Rugātes raksta. Viņa ir uzskaitījusi dikti daudz savu nopelnu Latgales un latgaliešu labā, kādus labus darbus (“ar asiņainām cīņām par vietu zem saules un finansējuma pārdali”) paveikusi un kādus cilvēkus “iecēlusi saulītē”, kuri tagad esot nepateicīgi par šādu Rugātes altruismu. Taču šeit vietā atgādināt, ka viņa to jau darīja kā tautas kalps, būdama Saeimas deputāte (no Tautas partijas), un pildot savus tiešos pienākumus. Ja viņa kā Boriss un Ināra Teterevi būtu izveidojusi savu fondu un nodarbotos ar mecenātismu, tad vēl būtu saprotams, bet lielīties ar tiešā darba pienākumiem no “amata apraksta” var jebkurš darba ņēmējs… Tas bija Rugātes tiešais darba uzdevums kā “tautas kalpam” no Latgales, pie tam, viņa nevis stratēģiski un taktiski pārdomāti, bet selektīvi “lāpīja caurumus”, ko Latgales interesēs nebija paveikusi ne Finanšu, ne Ekonomikas, ne Kultūras, ne Izglītības un Zinātnes ministrijas kopš 1991.gada, kopš LR neatkarības atjaunošanas.

Rugāte pildīja Saeimas deputāta pilnvaras tieši “treknajos gados”, kad gāze tika “spiesta grīdā”. Kas no šī treknuma (gan valsts budžeta, gan ES struktūrfondu finansējuma) tika Latgalei? Ar tiem finanšu līdzekļiem, sevišķi ja ES struktūrfondi būtu bijuši pieejami Latgalei pa tiešo no Briseles (šo variantu Latvijas valdība noraidīja, kaut gan Brisele to pieļāva) varēja ne tikai Latgali, bet pusi Latvijas “apzeltīt”. Latgale varēja saņemt miljardiem eiro! Miljardus! Rugātes labo darbu uzskaitījums – tas ir piliens jūrā. Bet paldies viņai par to pašu!

Tāpēc vēl jo nesaprotamāka ir Rugātes kā pensionētas “brīvklausītājas” un “latgalietes” ierašanās Latvijas Juristu apvienības sapulcē šī gada 20.jūlijā ar mēģinājumu diskreditēt Kongresu un tā Rezolūciju(19.). Ar kādu nolūku tas darīts – palicis neskaidrs, bet atkal tika sacelta ažiotāža masu medijos. Vai Rugāte visu latgaliešu vārdā uzstājās šādā Juristu apvienības sapulcē? Ja tikai savā, tad kur izpalika pārējo latgaliešu domas? Vadoties no Rugātes retorikas par kongresu Rēzeknē, tikpat analoģiski var uzdot citu retorisku jautājumu – kāpēc nebija publiski izziņots, ka šādā sapulcē var ierasties ikviens Latgales kongresa delegāts un paust savu domu? Juristu apvienībā jau nesēž muļķi un, domāju, ka Rugātes individuāli latgaliskais tiesību maģistra solo iznāciens izsauca vairāk apvienības biedru smīnu, nekā nopietni tika ņemts vērā. Varbūt nenonāksim līdz absurdam, katrs individuāli izvirzot dažādas pretenzijas par visu ko? Bet varbūt žurnālisti te vainīgi, ka maldina visu sabiedrību ar tendencioziem virsrakstiem masu medijos?

Šeit gribētos atgādināt visai Latvijai, ka Rugāte pēc 90-to gadu TV raidījuma “Latgola” bija Rīgā palikusi bez darba (jo padomju laika TV diktoriem vairs nebija pieprasījuma), un viņa bez iztikas avota Daugavpils pašvaldībā meklēja darbu, veidojot projektu par Daugavpils televīziju. Tādu viņu, stresa un depresijas stāvoklī, es, būdams Latvijas Kristīgo demokrātu savienības valdes loceklis, 1993.gadā uzaicināju balotēties uz 5.Saeimas vēlēšanām no Latvijas Kristīgo demokrātu savienības saraksta. Tā Rugāte iesāka politisko karjeru – ar deputāta kandidāta zvērestu uz svētajiem rakstiem – Bībeles. Vai patlaban Rugātes rīcība atbilst kristīga cilvēka un bijušā politiķa cienīgai uzvedībai? Diez vai. Bet vecums nenāk viens, ir laikam viņai jāpiedod…

Interesanta ir iepriekš jau minētā Rugātes 2017.gada 17.maija intervija TV24 raidījumam “Rampas ugunis”. Cerēju, ka Rugāte apgaroti un pacilāti stāstīs par Latgales Simtgades kongresu, kaut ko parunās arī dzimtajā latgaliešu valodā, taču paliku neizpratnes pilns. Bija tikai nemitīga pašslavināšanās, tikai pašās raidījuma beigās kaut ko kritisku pāris vārdos pasakot par Kongresu. Tajā, lūk, esot parādījušies pat kādi tur “revizionisti”, kas gribot pārrakstīt vai kā savādāk pārskatīt Latgales vēsturi. Kaut kas traks! To, ka Latgales vēsture tiek mācīta ļoti nepilnīgi, minimāli, bez pilnvērtīgas faktu un procesu analīzes, tas ir fakts. Kur ir vēsturnieku un vēstures mācību grāmatu autoru sirdsapziņa, to es nezinu. Rugātesprāt, esot parādījies kāds tur “jauno latgaliešu grupējums”, kurš „vecos latgaliešus” gribot pastumt malā. Ja tā ir, domāju, ka pastums arī, jo vecie nav neko panākuši, lai Latgales un latgaliešu vēsture būtu patiesi un pietiekoši plaši atspoguļota, lai būtu īstenotas 1917.gada Latgales kongresa lēmumu prasības. Domāju, ka Latvijas “vecie latgalieši” nebija izvēlējušies pareizās cīņas metodes. Ja „vecie trimdas latgalieši” ārzemēs cīnījās un faktiski saglabāja latgaliešu kultūrvēsturisko mantojumu, bet “vecie latgalieši” Latvijā pēc 1991.gada padevās. Pēc kādu piecu gadu milzīgā latgaliskuma uzplaukuma Atmodas laikā (1988.-1993.) sekoja apātija un pagrimums. “Vecie” tā arī nespēja atgūties no K.Ulmaņa un vēlākās latviešu padomju komunistu radītās antilatgaliskās hipnozes. Tikai pateicoties jaunajai paaudzei, kura pašapziņu ieguva pastrādājot un padzīvojot ārzemēs (arī interneta attīstībai pateicoties), gandrīz no jauna radās latgaliešu pop un rokmūzika (arī šlāģeris), video un kino pirmie asni, jauni dzejnieki, rakstnieki un mākslinieki. Ir pienācis arī laiks jaunās paaudzes politiķiem!
Skatoties šo raidījumu, visu tā laiku bija tāda sajūta, ka Rugāte savu Rīgas paziņu un draugu priekšā (a kas to lai zina, kā vēl priekšā) mēģināja no sevis “nomazgāt” visu latgalisko… Tā sakot – redz, esmu viscaur jūsējā, bet te man gadījās tāds misēklis pabūt latgaliešu saietā Rēzeknē, viņi tādi tur barbari-separātisti, salasījušies visādi “jaunkempisti – revizionisti”, gribot iecelt saulītē Kempu, piemirstot mīļotā Trasuna nopelnus…

Latgalīšu volūda – reģionālā vai valsts valoda?
Pēc šī gada maija latgaliešu pasākuma Rēzeknē daudzos par kongresu neko nezinošos cilvēkos parādījās satraukums, ka tagad nu visiem Latvijas iedzīvotājiem būšot jāsaprot, bet ierēdņiem visā Latvijā jāpārvalda “latgalīšu volūdu”. Pirmkārt, uz doto brīdi valsts valodas politikā nav nekādu izmaiņu. Otrkārt, ja tās notiks, tad tikai mainot likumus vai Ministru kabineta noteikumus. Visiem nebūs jāzina, arī nevienam Rīgas, Kurzemes, Vidzemes vai Zemgales, arī Latgales iedzīvotājam ne šodien, ne rīt, parīt vai aizparīt nebūs obligāti jāzina “latgalīšu volūdu”. Taču, kā atzina gan E.Levits, gan A.Dravnieks, jau vadoties no šodienas LR tiesību normām, ikvienai valsts un pašvaldību iestādei VISĀ Latvijā ir jāpieņem iedzīvotāju iesniegumus latgaliešu valodā. Viens likums – viena taisnība visiem! Kā latgaliešiem, tā ierēdņiem! Problēma šodien ir tajā apstāklī, ka jau esošā Valsts valodas likuma normas ierēdņi bieži vien traktē „pa savam”. Atbildes sniegšanu latgaliski pagaidām nereglamentē neviens tiesību akts, kaut gan no juridiskās loģikas viedokļa, tādam vajadzētu būt, pildot Valsts valodas likuma normas. Pie tam, tas nav nekāds tiesību normu pārkāpums, ja šādu atbildi latgaliski sniegtu pašvaldību ierēdņi Latgalē. Līdz 1934.gadam varēja, tagad nevar? Valsts valodas centram (VVC) par to vismazāk vajadzētu uztraukties un vairāk sekot svešvalodu (tajā skaitā, angļu valodas) pielietojumam.

Rugāte ir nihilistiski pasmīknējusi par latgaliešu valodas kā reģionālās valodas statusa jautājumu. Varbūt arī E.Levits uzskata, ka reģionālās valodas statuss nav piemērojams latgaliešu valodai. Taču ikviens zinošs politiķis un valodnieks māk izskaidrot šī jautājuma “politisko kontekstu” saistībā ar krievu valodu. Tomēr atgādināšu, ka 2004.gadā Rēzeknē notika Eiropas valstu pirmā starptautiskā konference “Reģionālās valodas Jaunajā Eiropā”, kurā piedalījās arī šī raksta autors. Ar lielu uzmanību klausījos 16 Eiropas valstu zinātnieku, tajā skaitā – daudzu no Latvijas, referātus par reģionālajām valodām dažādās valstīs, par valodu un dialektu kā filoloģiskajām, tā politiskajām kolīzijām. Konferences noslēgumā tika pieņemta Rezolūcija kas aicināja Eiropas Savienības dalībvalstis ratificēt Eiropas Padomes Reģionālo vai minoritāšu hartu(20.) , kā arī LR valdībai veikt pasākumus, lai atbalstītu latgaliešu reģionālo valodu. Šajā konferencē gan latviešu, gan ārvalstu zinātnieki pierādīja un atzina, ka latgaliešu valoda pilnībā atbilst reģionālās valodas statusam, ko nosaka Eiropas Padomes Reģionālo vai minoritāšu harta. Diemžēl, par šo konferenci Latvijas demokrātiskajā baltiešu presē bija pilnīgs klusums, arī LR Saeima un valdība šo rezolūciju noignorēja.

Pēc pieciem gadiem, 2009.gada 17.oktobrī Rēzeknē notika jau 2.starptautiskā latgalistikas konference „Centrs un perifērija: perspektīvu maiņa“(21) (pavisam jau notikušas 9 šādas konferences), kuras darba rezultāti šoreiz kļuva zināmi plašākai sabiedrībai. No rezolūcijas teksta: “Izvērtējot sociolingvistisko situāciju Latgalē, 2.starptautiskās latgalistikas konferences dalībnieki atzīst, ka latgaliešu valoda atbilst reģionālās valodas statusam, un aicina izstrādāt pasākumu programmu šī statusa apstiprināšanai.” Rezolūcija tika nosūtīta valsts iestādēm, to parakstīja 62 zinātnieki no Latvijas un ārzemēm. No Saeimas un valdības puses atkal bija klusums.

Tagad, pēc skaļā Latgales Simtgades kongresa, manupārt, gan Saeima, gan valdība ir lielas dilemmas, bet faktiski nenovēršama procesa priekšā – pienācis laiks revidēt Valsts valodas likumu, lai tas atbilstu jaunajai (faktiski jau 100 gadus vecajai, bet reanimētajai) paradigmai par “latgalīšu volūdu” kā valsts valodas sastāvdaļu. Reģionālās valodas statusa piešķiršana latgaliešu valodai (“saprotamu” iemeslu dēļ) ir noklusēti noraidīta, tad nu jāturpina “latgalīšu volūdys” kā valsts valodas sastāvdaļas pilnīgas legalizēšanas ceļš.

Kāpēc Rugāte savā rakstā nemaz nav pieminējusi šo paradigmu, kas tika prezentēta kongresā gan plenārsēdē, gan juridiskās sekcijas darbā, kuru prezentēja kā E.Levits, tā A.Dravnieks, un pret kuru faktiski neiebilda neviens kongresa delegāts? Proti, atbilstoši starptautiskai standartu sistēmai ISO, tagad latviešu valsts valodai (LAV) oficiāli eksistē 2 latviešu valodas veidi, divas literārās jeb rakstu valodas: latviešu standarta valoda/baltiešu valoda (LVS) un latgalīšu volūda/latgaliešu valoda (LTG) (22.) . Sekcijas darba laikā Publisko tiesību institūts visiem dalībniekiem dāvināja unikālu pirmo Latvijas Republikas Satversmes izdevumu abos latviešu valodas veidos/paveidos.

E.Levits ir 1990. gada 4. maija “Deklarācijas par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu” koncepcijas autors. 2013.gadā, kā Latvijas Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs, viņš izveidoja LR Satversmes preambulas projektu. Domāju, ka Levita atrašanās un aktīva dalība latgaliešu kongresā nebija nejauša. Taču diez vai vajadzētu viņu iesaistīt konstitucionālos darbos latgalīšu volūdys jautājuma atrisināšanai Latvijā, tas būtu kauna traips visai baltiešu politiskajai elitei. Vēl jo vairāk – Levits skaidri un gaiši pateica, ka šo jautājumu var atrisināt esošā Valsts valodas likuma grozījumu un jaunu Ministru kabineta noteikumu pieņemšanas veidolā. Tikai Latvijas ierēdņi mēdz krist dažādās galējībās – no vienas puses, skrien pa priekšu Briseles Direktīvu un Regulu ieviešanā, bet, ja kas nav rakstīts LR Satversmē vai MK noteikumos, tam nepiedurs pirkstu klāt. No otras puses, ja kāda tiesību norma ir stingri reglamentēta, tad piekops “burta kalpa” politiku. Taču kronis visam ir “sevišķais izņēmums” – Valsts valodas likuma 3.panta ceturtās daļas nepildīšana vai izlikšanās to neredzam un nezinām.

Ja kāds domā, ka no latgaliešiem izaugs “pareizie latvieši”, kas runās ar plato “e” un pareizā baltiešu/čyuļu dikcijā un kas būs labāki Latvijas patrioti, tie rūgti maldās. Jā, latgaliete Anta Rugāte (Antonija Lūriņa) ir apguvusi plato “e”, jo mācījusies Rīgas vidusskolā, tad pie slaveniem skolotājiem-režisoriem Rīgā (skat. A.Rugātes interviju TV kanālā RigaTV24 (23.)). Nu ļoti labi! Tikmēr vairāk nekā 95% latgaliešu beidz vidusskolas Latgalē, mācās, dzīvo un strādā arī Latgalē. Un diez vai Rugātei, kas sen jau dzīvo Rīgā un atrodas pensijā, vajadzētu braukāt pa Latgali, jaukt te gaisu pašiem latgaliešiem, un vēl pa visu Latviju gudri spriedelēt par latgaliešu kongresu/saietu. Labāk būtu Rugāte iesaistījusies kādas latgaliešu literatūras grāmatas audio versijas tapšanā, nekā nodarboties ar ķengu rakstiem.

Taisnība ir tikai vienā Rugātes secinājumā: “Taču ir pīšanās kā pa pakulām”. Kāpēc lai nebūtu, ja jau pinas kādus 100 gadus? Atceros, man tēvs stāstīja, ka pamatskolu (4 klases) Latgalē pabeidza latgaliešu valodā. Toreiz (ap kādu 1975.gadu) dikti brīnījos, ka savulaik ir bijušas mācības latgaliski. Pie tam visos priekšmetos. Tāpēc liela bija mana neizpratne – kā tā var būt, ka skolā mums skolotāji ik uz soļa atgādināja, ka starpbrīžos runājam “nepareizā” latviešu valodā. Tagad izrādās, ka jau 1929.gadā bija pieņemta P.Stroda normētā latgaliešu rakstu valodas forma un pareizrakstība. Acīmredzot, pēc tās mācījās arī man tēvs. Vai šodien nav normētas latgaliešu rakstu valodas formas? Ir gan – LR Tieslietu ministrijas Valsts valodas centra izdotie “Latgaliešu pareizrakstības noteikumi/Latgalīšu pareizraksteibys nūsacejumi”(24) , kas pieņemti ar Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Latgaliešu ortogrāfijas apakškomisijas lēmumu 2007.gada 28.septembrī – pieejami arī LR oficiālajā tiesību normu portālā www.likumi.lv “Par Latgaliešu rakstības noteikumiem”(25) . Tāpat Valsts izglītības satura centrs (VISC) ir izstrādājis “Latgaliešu rakstu valodas mācību priekšmeta standartu”(26.) .

Vai Latgalei ir armija un flote?
“Valoda ir dialekts, kuram ir armija un flote”. Šā slavenā teiciena autors nāk no Latvijas. Jā, es nepārteicos, – no Latvijas. Tas ir Kuldīgā dzimušais ebreju valodnieks Makss Vainraihs (Max Weinreich)(27). Bet šoreiz nav runa ne par īstu armiju, ne par floti. M.Vainraiha teiciena būtībā ir šāda: „atšķirība starp valodu un dialektu sakņojas metaforiski izsakoties, „armijā un flotē”. Citiem vārdiem sakot, tas bieži vien ir politisks, nevis valodniecisks jautājums”(28.). Ja politisks, tātad tiek atrisināts ar deputātu vairākuma balsojumu parlamentā, kurā var neņemt vērā ne kādus valodnieku, filologu vai antropologu argumentus. Tāpēc valodnieki visdažādākajās konferencēs var loģiski pierādīt vienu (kā tas arī notika 2004.gada Eiropas valodnieku konferencē Rēzeknē), taču parlamentārieši valstu konstitūcijās vai citos likumos, izmantojot politisko ekvilibristiku, var ierakstīt neloģiskus un grūti vai dažādi traktējamus valodu/dialektu formulējumus. Vai pat vispār nereaģēt, ja „dialektiešu” ir maz, vai nu viņi ir vārgi un pasīvi, vai galīgi nabadzīgi…

Tāpēc nav saprotami visdažādākie Rugātes un dažu viņas domubiedru spriedelējumi latgaliešu valodas sakarā – vai tā ir valoda, vai dialekts, vai un kā to mācīt… Ja ir Valsts valodas likumā noteikts, ka latgaliešu valodu jāsaglabā un jāattīsta, tad tas ir LR Izglītības un zinātnes ministrijas uzdevums – sagatavot latgaliešu valodas skolotājus un uzsākt valodas mācību vismaz pamatskolās. Ja latgalieši nerunās latgaliski, valoda zaudēs vērtību. Jau tagad to zaudējam, tāpēc ir pēdējais laiks uzsākt zināmā mērā pat obligāto mācīšanu latgaliski, vismaz Latgales skolās. Vēl vairāk – nelielu mācību kursu par latgaliešu valodu būtu jāmāca visās Latvijas skolās, tajā skaitā tajās, kur dominē krievu valoda. To faktiski jau nosaka Valsts valodas likums, jo tajā latgaliešu rakstu valoda nekādi nav definēta kā reģionālā valoda. Kā zināms, tad LR likumi darbojas visā Latvijas teritorijā vienādi, ja vien nav kāda tiesiska atruna. Kā lai pārnovadnieki kaut ko zina vai vismaz kaut ko saprot latgaliešu valodā, ja par to nekas nav mācīts skolā. Šeit vairs nav jāveic nekādas aptaujas skolnieku vai vecāku vidū. Ja ir pieņemts VALSTS VALODAS LIKUMS, tad jāpilda VISAS tās normas. Nevis jāveic sabotāžu, kā to dara Izglītības un zinātnes ministrija vai Valsts valodas centrs (VVC) (piemēram, negribīgi pieļaujot uzrakstu latgaliešu valodā lietošanu pat Latgalē). VVC Kārsavā pieprasīja ielu nosaukumu tulkošanu. Tulko tikai svešvalodas. Latgaliešu valoda ir latviešu valodas paveids, vismaz pēc esošā likuma definīcijas. Vai tiešām baltieši/pārnovadnieki “Aglonas ielas” vietā nesapratīs uzrakstu “Aglyunas īla”? Tūristi jau grib braukt uz LATGOLU, nevis “Kurzemi 2.0”… Galu galā, jau ir izdotas latviešu-latgaliešu vārdnīcas, kuras var ielādēt ikvienā datorā vai telefonā….

Labi, ka Rugāte vismaz atbalsta Novadmācības ieviešanu kā atsevišķu priekšmetu. Lai gan kopumā pats uzskatu, ka novadu vēsturi jāmāca kopā ar visas Latvijas vēsturi. Nav skolēniem tik daudz jāpēta Urugvaja un Paragvaja, vai Spartaka sacelšanās… Piekrītu psihoterapeites G.Ancānes viedoklim(29.) , ka skolās mazāku uzmanību vajadzētu pievērst latviešu nevarīgo, neveiksmīgo un nelaimīgo literāro varoņu sadomazohistisko attiecību iztirzājumiem, bet vairāk mācību stundu veltīt baltu tautu varonīgajām cīņām 12.-13. gadsimtā, Livonijas konfederācijas vēsturei, baltiešu un latgaliešu atšķirīgajai nacionālajai Atmodai. Un vai tiešām visi muižnieki un baroni bija tikai nelieši? Vai ikviens skolnieks zina savas pilsētas, pagasta vēsturi vismaz sākot no 1918.gada, kur nu vēl par viduslaikiem?

Sava un visu mūsu kultūrvēsturisko novadu vēsturi jāzina gan. Precīzāk sakot, novadu vēsture jau daļēji pastāv – tikai kā kopīgā Kurzemes, Vidzemes un Zemgales vēsture ar atsevišķām piebildēm par Latgali. Ja līdz šim Latvijas vēstures grāmatās par Latgales 1917.gada kongresu esot uzrakstītas vien dažas rindas, tāpat kā dažas rindas par vienu no galvenajiem Latvijas valsts pamatlicējiem Franci Trasunu, tad kur līdz šim ir raudzījušies visi LR izglītības ministri, Valsts izglītības satura centrs (VISC) u.c. valsts izglītības institūcijas? Nedrīkst visu atbildību novelt tikai uz grāmatu autoru nekompetenci.

Līdzīgi skolās būtu jāskata arī latgaliešu valodas un literatūras saturs – to nevis atdalot, bet integrējot kopīgajā izglītības standartā. Pameklējiet savu bērnu mācību grāmatās kaut ko par Latgali! Kad IZM ietvaros 2007.gadā tika veidota darba grupa(30.) , lai šos jautājumus cilātu, tad ministrijas ierēdņi atklāti ņirgājās par latgaliešu NVO un izglītības jomas pārstāvjiem, noveļot visu atbildību uz “ģimenes un entuziastu” pleciem. Ir atrasti pat atsevišķi „parauglatgalieši”, kuri to atbalsta un „dzied vienā korī” ar IZM.

Diemžēl, labāka izpratne par Latgali, latgaliešiem un latgaliešu valodu neradīsies arī pārnovadu latviešiem Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē. Tas ir jauki, ka tagad TV un radio skan dziesmas latgaliski, parādās arī pa kādai intervijai latgaliski, tiek veidoti daudzi raidījumi par Latgali. Bet tas ir nepietiekami, jo mazo budžetu dēļ raidījumi ir īsi un nekvalitatīvi, kādēļ tiek iegūtas ļoti paviršas zināšanas par latgaliešiem un latgaliešu valodu. Gan IZM, gan VISC ir jāizstrādā latgaliešu valodas mācību kursa standarts itin visām skolām Latvijā, jo krievi un citas tautības dzīvo izkaisīti pa visu valsti, savukārt Latgalē daudzi jaunie latgalieši gandrīz (vai nemaz) nepārvalda latgaliešu valodu. Skolniekiem ir jābūt elementārai izpratnei par latgaliešu valodu, tās pielietojumu, atšķirību un kopību ar latviešu literāro valodu.

Jebkuram baltietim/nelatgalietim būtu jāsaprot, ko runā latgalietis. Ja ir pieņemta paradigma, ka latgaliešu valoda nav svešvaloda (kā to bija kļūdaini traktējusi LR Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 2009.gadā)(31.) , tā nav arī reģionālā valoda, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir latviešu valodas paveids jeb otra valsts valodas daļa. Daudzi Latgalē dzīvojošie nelatgalieši labi saprot latgaliešu valodu un pat runā latgaliski. Runātu vēl vairāk, ja latgalieši atmestu savu kautrīgumu un pārspīlēto lojalitāti baltiešu rakstu valodai. Savukārt, no otras puses, Valsts valodas centram būtu jāatbalsta latgalīšu volūdys pielietojums, nevis jāpārkāpj Valsts valodas likuma normas, aizrādot par latgaliskiem uzrakstiem un publisku valodas lietojumu.

Patiesi skarbus vārdus par valodas jautājuma nerisināšanu ir pateicis biedrības “Latgales tradicionālās kultūras centra “Latgaļu sāta”” pārstāvis Mareks Gabrišs: “…beidzam spēlēt “aklās vistiņas” un godīgi pasakām visai pasaulei, ka esam gļēvuļi, nespējam novērst okupācijas sekas, baidāmies no tālākas Latvijas rusifikācijas – tāpēc apzināti upurējam un ierobežojam latgaļu valodu, lai tā kā reģionālā valoda neatvieglo ceļu krievu valodai uz oficiālas valodas statusu Latvijā! Aizsargājoties nedosim tiesības ne latgaļu, ne krievu, ne kādai citai valodai! Bet, ja nu latgaļu valoda aizies bojā – ko tad kā nākošo barjeru liksim ceļā krievu valodai?”(32.)

Pasaulē pazīstamais latgaliešu profesors Leonards Latkovskis ir teicis šādus viedus vārdus: “…volūda ir atsevišķa cylvāka un ari tautas pase. Tei nūteic nacionalitati, resp. etniskū pīdereibu. [..] Ar volūdu runoj cylvāka prōts un sirds, [..] Cylvāks nivīnā volūdā pasaulī navar izateikt tai, kai jys var izateikt sovā dzymtajā volūdā. [..] Dzymtō volūda ir kai gunkureits, kas speid un sylda”(33.). Savukārt cits izcils pirmās latgaliešu atmodas darbinieks Kazimirs Skrinda, kurš izdeva latgaliešu avīzi “Drywa”, ir teicis: “Kaunētīs nu tāva un mōtes volūdas, kaunētīs nu sova vōrda un dzimtenis, tys ir napīdūdams grāks”.

Tāpēc rodas loģisks jautājums – vai latgaliešiem nepieciešama armija un flote, lai glābtu latgaliešu valodu, Latgali un visu Latviju? Varbūt no Satversmes pavisam jāizsvītro vārds „Latgale” un visas „latgalīšu i latgalīšu volūdys” problēmas būs atrisinātas? Nav Latgales, nav tādu latgaliešu…

Par citiem Rugātes kritikas objektiem un subjektiem (draugiem un nedraugiem)
Pēc Rugātes ieskata sliktas ir arī nupat par privātpersonu un latgaliešu patriotu ziedojumiem uzņemtās īsfilmas “Gambits”(34.) un “Lauleibys”(35.) , kuras tikai nedaudz ieskicē 1917.gada kongresa galveno ideologu pretrunas. Paldies kino entuziastiem, ka vismaz šādas filmiņas uztaisīja. Kur tad 100 gados ir bijuši Latvijas mākslas un dokumentālo kino mestri, ka nav varējuši uzņemt profesionāli pilnvērtīgas filmas par Latvijas valsts veidošanas pamatprocesiem? Arī Ja nebūtu tik plaši un ar tādu vērienu uzsāktas Latvijas simtgades svinības, plašāka Latvijas publika tā arī neuzzinātu ne par 1917.gada Latgales kongresu, ne par Trasunu, kur nu vēl par Kempu… Par šiem vīriem neko daudz nezina ne vecākā paaudze, ne jaunākā (pat daudzviet Latgalē). Kā tas var būt, ka valsts programmā „Latvijas filmas Latvijas simtgadei” nav atradies finansējums nevienai filmai (ne mākslas, ne dokumentālai) par Latgali un latgaliešiem? Jeb šai tēmai nav atradies neviens režisors? Bēdīgi, pavisam bēdīgi…

Latgalieši ļoti lepojas ar režisoru Jāni Streiču. Ar viņu lepojas visa Latvija, kaut gan daži uzskata, ka esot izveidojies Streiča personības kults. Lai kā tur nebūtu, Streiča filma “Cylvāka bārns” ir iegājusi vēsturē un vienmēr paliks ne tikai ikviena latgalieša, bet visu latviešu atmiņā! Paldies par to cienījamajam režisoram. Šī filma ir Atmodas laika bērns, kad daudz kas tika atļauts, tajā skaitā, publiski runāt un dziedāt latgaliski. Streičs tiešām būtu varonis, ja savu pirmo 1970.gadā uzņemto filmu “Šauj manā vietā” būtu ieskaņojis latgaliski. Filmas varoņu darbība risinās Krievijas Pilsoņu kara laikā (tātad ap kādu 1918.-1919.gadu), tā uzņemta Daugavpilī, tās galvenais varonis ir latgalietis Jezups Gaidulis, kura lomu savukārt atveido latgaliešu aktieris Bērtulis Pizičs. Bet kur ir Streiča filma par 1917.gada Latgaliešu kongresa kolīzijām?

Streičs ir kļuvis par Rugātes sabiedroto cīņā pret 2017.gada latgaliešu kongresa Rezolūciju. Tagad Streičs esot bijis kopā ar Rugāti uz Latvijas Juristu savienības sēdi, kurā apspriesta latgaliešu kongresa Rezolūcija. Presē jau parādās informācija, ka Streičs veic “dažādas aktivitātes” Latgales pašvaldību vadītāju vidū. Izskatās, ka Rugātes “vecā padomju gvarde” nolēmusi nepadoties un uzsākusi cīņu pret “jaunkempistiem”. Tikai ko tā vēlas panākt, pagaidām nav skaidrs. Cīņa notiek tikai tad, kad ir ko zaudēt. Ko viņi zaudēs, var tikai minēt – amatus, valsts vai pašvaldību budžetu finansējumu saviem projektiem, vai uzticību jeb lojalitāti Rīgas politiskajai elitei, kas dala naudu?

Arī Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis ir neapmierināts ar kongresu, tā sagatavošanas procedūru, gaitu un pašu Rezolūciju. Kāpēc? Varbūt greizsirdība uz otro Latgales augstskolu (kā nekā – konkurenti)? Vai atbilde neslēpjas tajā, ka arī Barševskim ir ko zaudēt. Nupat presē publicēta informācija, ka Barševskis vēlas veikli (laikam ņēmis paraugu no Putina) atkal uz 2 termiņiem kļūt par augstskolas rektoru, gandrīz vai formāli mainot tās nosaukumu uz „Austrumlatvijas Universitāte”. Latgaliešu patriots Viesturs Kairišs ir skarbi izteicies par šādu rektora avantūru, nosaucot to par surogātnosaukumu – „Austrumlatvija” ir jēdziena Latgale izkastrēšana no Latvijas kultūrkartes”(36.).

Par Trasunu, Kempu un citiem Latvijas pamatlicējiem
Par Franci Trasunu ir uzrakstīts diezgan padaudz atsevišķu pētījumu un atmiņu grāmatu. Trīs apjomīgos sējumos „Dzīve un darbi” ir izdoti Trasuna dažādi darbi un runas jau 1998.gadā. Par otro latgaliešu dižgaru ir milzīgs klusums. Vismaz līdz šim tāds bija.

Paldies jāsaka drosminiekiem S.Ūdrei un J.Ryučānam, kuri sadūšojās un ķērās klāt nopietnam darbam par nepelnīti aizmirstā, nopulgotā, un K.Ulmaņa vajātā izcilā latgaliešu politiķa, pirmās latgaliešu ābeces bērniem “Lementars latvīšu bārnim” (1900) izdevēja, pirmās latgaliešu avīzes “Gaisma” (1905 -1906) redaktora un izdevēja, “Daugavas kalendāra” (1904 – 1912) izdevēja, pirmās grāmatas par Latgali baltiešu valodā “Latgalieši” (1910) autora, pirmās (nelegālās) Latgales darbaļaužu partijas dibinātāja (1916), pirmā Rēzeknes domes priekšsēdētāja (1920), Satversmes Sapulces locekļa, 1.Saeimas deputāta, LR Satiksmes ministra biedra (1928 – 1931), Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera, 1949.gada 25.martā deportētā un izsūtījumā traģiski bojā gājuša, Franča Kempa dzīvi (37.). Arī šī grāmata (“Aizlaustais spaits”(38.)), Rugātesprāt, esot slikta, jo tak slavina 1917.kongresa opozicionāru un “šķeltnieku”. Varbūt mums visiem derētu atcerēties 1989.gada Latvijas Tautas frontes (LTF) 2.kongresu, kad no tā gandrīz aizgāja prom kongresa dalībnieku radikālais mazākuma spārns. Esam pieraduši nosodīt mazākumu, mazākuma tiesības, bet mazākums ir normāls process jebkurā pasākumā. Kā LTF laikā, tā arī 1917.-1922.gados Latvijas Republikas dibināšanas un tagad neatkarības atjaunošanas procesos piedalījās ļoti dažādu politisko uzskatu cilvēki. Vēsture parāda, ka pēc tam slavē tos, kuru idejas ir uzvarējušas kā vairākuma idejas, bet dažreiz nebūtu šī vairākuma bez mazākuma. Vairākuma izvēles ceļš ir vēsture, bet vai vienmēr tas ir pareizākais un gudrākais?

Latgale liktenīgajā 1917.gadā parādīja, ka ir izaugusi jauna izglītotu un talantīgu latgaliešu paaudze, kas var lemt par latgaliešu un visas Latgales nākotnes likteni. Daudzi no 1917.gadā ievēlētās Latgales Zemes padomes (39.) locekļiem vēlāk kļuva gan par Satversmes sapulces, gan vēlāko Saeimu, locekļiem, pat ministriem un ministru biedriem. Visiem ir zināmi trīs pirmskara Latvijas Valsts prezidenti. Taču, kā Latgales simtgades kongresā teica Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, vai nav pienācis laiks šajā prezidentu galerijā iekārt arī latgalieša bīskapa Jāzepa Rancāna portretu?

Šodienas latgaliešu valodas diskursā nav nekā jauna, jo arī pēc Otrā pasaules kara trimdā esošais Latvijas Republikas Valsts Prezidenta pienākumu izpildītājs (1947.-1969.) bīskaps Jāzeps Rancāns atzina, ka neatkarīgajā Latvijā “latgaļu volūdai beja pīškiertas vaļsts volūdas tīseibas”(40.). J.Rancāna autoritāte trimdā bija neapšaubāma, tāpēc viņš pildīja Valsts Prezidenta pienākumus trimdā līdz pat savas nāves dienai.

Personīgi, mani joprojām pārņem dīvainas sajūtas par pasākumiem, kas risinājās Rīgā pusotru (!) gadu vēlāk pēc 1917.gada Latgales kongresa – 1918.gada 17. un 18.novembra notikumi. Šo datumu, 18.novembri, sauc par Latvijas valsts dibināšanas dienu. Bet vai Latvijas, kurā ietilpst arī Latgale? Kā tas varēja notikt, ka šādā tik svarīgā notikumā piedalījās tikai viens pārstāvis no Latgales – Staņislavs Kambala? Vai jau pašā Latvijas dibināšanas dienas faktā un aktā nav ielikta nievājoša attieksme pret Latgali un latgaliešiem (kā pamātei pret pabērnu)? Ne velti latgaliešu vidū jau gandrīz kā anekdote klīst skaidrojums par Kambalu – esot bijis vienīgais latgalietis Rīgā, kas šai dienā nejauši gājis garām un tad ieklīdis tādā svarīgā pasākumā. Kāpēc nebija uzaicināts neviens no Latgales Zemes padomes locekļiem?
Vispār – Latvijas valsts izveidošanas process joprojām ir diezgan nesaprotams. LR netika dibināta/izveidota, balstoties uz vienas administratīvas teritorijas, vienas tautas un vienas reliģijas bāzes. Tas bija kā raibs “deķu gabals, kurš tika sašūts kopā”. Tie politiskie (pamatā – feodālie) spēki, kas pārmaiņus valdīja Latvijas ģeogrāfiskajā teritorijā gadu simtiem (vācieši, krievi, poļi), tika pastumti malā un pie darba ķērās jaunnacionālisma procesā konsolidējušies latvieši, kuri tomēr bija tik dažādi gan politiskās orientācijas, gan valodas, gan ticības, gan saimniekošanas ziņā. Lai gan Latvijas valsts izveidošanas pamats bija Latviju vēsturiski apdzīvojošo četru baltu cilšu pēcteču (latviešu) vēlme pēc vienotas un vēlāk neatkarīgas valsts, tomēr šī pati latviešu tauta nekad nebija atradusies vienotā administratīvajā vienībā, nemaz nerunājot par citiem faktoriem. Tāpēc jau tika sasaukti Kurzemes guberņas, Vidzemes guberņas un Vitebskas guberņas trīs latviešu-latgaliešu apgabalu kongresi, kuri katrs atsevišķi lēma par kopīgas valsts izveidošanu, katrs uz saviem nosacījumiem.

Šajos kongresos tika izveidoti izpildorgāni – Zemes padomes, kuras strauji mainīgo dažādo politisko procesu iespaidā reizēm dreifēja vai nu uz Krievijas vai Vācijas pusi, vai “sarkano” vai “balto” pusi. Taču tad pēkšņi notika tāds interesants “politisks pavērsums”, kad Zemju padomes, kā arī Latviešu Pagaidu Nacionālā padome tika pastumtas malā, un 1918.gada 17.novembrī tikai politisko partiju (faktiski, tās visas bija Rīgā un Vidzemē veidotas partijas) pārstāvji dibināja Tautas padomi, kuras dibināšanas sēdē piedalījās arī Staņislavs Kambala kā Latgales Zemes padomes loceklis (41.)

Tas arī bija baltiešu politisko partiju diktatūras sākums, kad vēlāk šajā negodīgajā un varaskāres pilnajā spēlē tika ievilktas visas latgaliešu un citu tautību pārstāvju veidotās partijas. Latvijas Republikas Satversmes projektu bija jāizstrādā Zemju padomju locekļiem uz konsensusa pamata, to nododot visas tautas referendumam. Un tikai pēc Satversmes pieņemšanas varēja laist partijas pie “savstarpējo karu uzsākšanas”, kad būtu bijis jau skaidri ielikts valsts varas pamats – Konstitūcija.

Šis politiskais bardaks, kura pamatu ielika Tautas padome (faktiski, ar Ulmani un Latviešu zemnieku Savienību priekšgalā līdz pat 1934.gadam), turpinās arī šodien. Visas Latvijas problēmas tiek risinātas pat vairs ne partiju, cik to Saeimas deputātu frakciju vadības ietvaros. Frakcija izjuka – izjūk arī partija. Nekāda 5% vēlēšanu barjera tās neglābj no politiskās nāves. Politiski reģionālais griezums Latvijā vispār nepastāv, tāpēc arī attīstās tikai Rīga un Pierīga. Daudzas pašvaldības kļuvušas par politisko partiju klientiem. Tāpēc arī radušās vairākas mazākas reģionālās partijas, kuras mēģina saglabāt savu neatkarību vismaz pašvaldību vēlēšanās. Lielās partijas sabrukums Rīgā (kas notiek faktiski uz katrām otrajām Saeimas vēlēšanām) – kārtējās galvassāpes un kreņķi cilvēkiem reģionos.

Nav politiskā un reģionālā līdzsvara, kuru normālās valstīs nodrošina parlamenta divpalātu sistēma. Ja pēc 1922.gada ar šāda mehānisma palīdzību no politiskās spēles daļēji tika izslēgta Latgale (līdz ar to – arī latgaliešu valoda, jo tikai latgaliešu valodas pamats bija latgaliešu atdalīšanās procesam no Vitebskas guberņas), tad tagad – nu jau arī Vidzeme, Zemgale un arī Kurzeme, kaut gan tajā vēl pastāv Lemberga faktors. Latvija tagad – tā ir Rīga un Pierīga. Izveidojies tāds jauns K.Ulmaņa režīms, tikai ar kājām gaisā. Latvijas valsts izveidošanas pamats bija lauki, jo tieši laukos 1917.gadā dzīvoja, galvenokārt, tikai latvieši, Latgalē – latvieši-latgalieši. Nu politisko partiju sistēma simts gados ir gandrīz likvidējusi Latvijas valsts pamatu.

Derētu palasīt arī citu pārdomas…
Rugātei derētu iepazīties ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesores, Dr.philol. Lidijas Leikumas prezentāciju kongresā, kā arī rakstu “Par pareizo un nepareizo latviskumu”(42.) Rugātes un Leikumas raksti – tas ir kā diena pret nakti, tā vien liekas, ka šīs abas latgalietes ir no dažādām planētām. Rugātes raksts – par 2017.gada kongresa “virtuvi”, bet Leikuma izsakās par latgaliešu problēmas būtību. Derētu atcerēties uz visiem laikiem šādus Leikumas vārdus, kas raksturo baltiešu koloniālisma politiku pret latgaliešiem pēc pirmā pasaules kara: ”Bet kas nāciju dzīvu uzturēja, kas ataugšanai dzīvo spēku deva? Pamatā – tās daudzskaitlīgās latgaliešu ģimenes. Viena viņu daļa, saprotams, aizgāja uz citiem novadiem vai pilsētām, ieprecējās tur u.tml. Tauta atauga uz Latgales latviešiem, bet beigās izrādījās, ka viņi ir tie, kas nemāk dzīvot, kas nav pareizi”. Un vēl: “Tomēr būtu jāsaprot, cik dziļi degradējošu iespaidu ir darījis šis nievājošais, nihilistiskais skats pret Latgales latviešu gara pasauli. Latgalieši derēja Latvijai kā dzīvais spēks, bet viņu kultūra izrādījās nevajadzīga, un arī viņu valoda neskaitījās nekas”.

Arī pazīstamais latgaliešu patriots no Balviem, kādreizējais Latgales reģiona attīstības aģentūras padomes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis, kurš kopā ar citu Latgales patriotu, ekonomikas doktoru, profesoru Staņislavu Keišu ir apkopojuši savu ilgo (1996.–2013.g.) pētniecisko darbību zinātniskā monogrāfijā “Reģionālā attīstība Latvijā: administratīvi teritoriālās reformas norises gaita, problēmas, risinājumi” ir pateicies viedus vārdus: “Latgale ir mūžīgais donors. Pārējai Latvijai, Rīgai un tagad arī ārzemēm. Asinsdonors. Jo atdodam dārgāko, kas mums ir. Cilvēkus. Noasiņojam.” (43.)

Lūk, tagad ir šī procesa rezultāts: bērnu dzimstība Latgalē – kā pēc Pirmā pasaules kara Kurzemē. Latgale, izveidojot Latviju, bija visblīvāk apdzīvotais novads, tagad, 100 gadus pēc Latvijas dibināšanas – novads ar vismazāko cilvēku skaitu, arī ar mazāko dzimstību. Latgale, kā toreiz, tā arī tagad, pēc 100 gadiem, ir Latvijas visnabadzīgākais novads. Kur palikusi Eiropas Savienības struktūrfondu nauda? Cik un cik lietderīgi tā ieguldīta Latgalē? Struktūrfondu filozofija bija izlīdzināt reģionālās atšķirības kā ES valstu, tā mazo pašvaldību starpā. Par to būtu jāraksta vesels atsevišķs stāsts. Jo Kazinovskis kopā ar Keišu iepriekš minētajā darbā pierādīja, ka Latgales reģions ES struktūrfondu finansējumu varēja saņemt pa tiešo no Briseles. Un daudz vairāk nekā to, ko Latgale saņēma caur Rīgas birokrātiski kleptokrātisko sistēmu.

Papildus šiem negatīvajiem procesiem, latgalieši pamazām aizmirst savu dzimto valodu un kultūru. Šo procesu patiesi nākas dēvēt par kultūretnocīdu, kas faktiski ir aprakstīts I.Valeriana grāmatā “Latgaļu etnocīds”(44.) . Grāmatas ievadā autors raksta: “Latvijai kopš tās pastāvēšanas pirmās dienas ir Melīgs Valsts Noslēpums, kuru tā slēpj no pasaules (..) Kā teiktu angļi: Latvijai ir savs skelets skapī. Un šo skeletu sauc “Latgale””. Daži mani paziņas gandrīz čukstus ir teikuši: “Tu lasīji to grāmatu par latgaļu etnocīdu? Tur tādas lietas pateiktas…” Nācās man nopirkt šo grāmatu un izlasīt (tiesa, Latvijas grāmatveikali šo grāmatu nepārdod, tāpēc tā dabūjama tikai pa pastu vai personīgi pie autora). Lai gan dažās atsauksmēs (45.)grāmata nosaukta par provokatīvu, kas esot uzrakstīta Maskavas interesēs, kas mēģina šķelt latviešus, un kas pieskaitīta pie ezotēriskās literatūras, nevar noliegt, ka tā radusies tikai tāpēc, ka joprojām nav atrisināts latgaliešu valodas statuss.

Ne mazāk skarbus vārdus saka arī L.Leikuma, ka Latgale un latgalieši tiek diskriminēti un pārnovadu latvieši ir kolonizējuši latgaliešus. “Latgale ir Latvijas kolonija”. Šādus asākus vārdus nereti nākas lasīt arī sociālajos tīklos un komentāros rakstiem par Latgali. Ļoti skarbi vārdi, bet, ja izlasām L.Leikumas pārdomas un tā kārtīgi padomājam, droši vien ka arī šajā koloniālisma paradigmā ir liela daļa taisnības.
Ja palasa dažus vēsturiskus Latvijas laikrakstus, tad izrādās, nekā jauna šajā koloniālisma jautājumā nav. Tā, kāda latgaliešu avīze 1934.gadā rakstīja šādi: “Jau pīcpadsmit godu nu vītas teik cylots “Latgales jautājums”, teik skaidrotas baltīšu un latgaļu atteiceibas, bet nūskaidruots veļ nav nikas. (..) nacionalistu diktatoriskajai varai nūsadybynojūt, ar vīnu skaistu dekretu Latgola tyks pasludynota par jaunū Gambiju ar boltim latgaļu negerim, kurim arī sōks pīmārot koloniju pōrvaldes režimu”(46.). Arī Romas katoļu baznīcas Viņa Eminence Julijans Kardināls Vaivods, kurš pirmskara Latvijā bija prāvests vairākās draudzēs, 1939.gadā esot atzīmējis, „ka Latvijas valsts pret Latgali izturas kā pret koloniju – paņem no Latgales tikai resursus – cilvēcisko, materiālo”(47.).

Post Scriptum
Tagad labprāt klausos Latgales Kongresa simtgades muzikālo dāvanu – diska “Celīs, bruoļ”, kura atvēršanas svētkos piedalījās arī kultūras ministre D.Melnbārde(48.) , ierakstus. Žēl, ka tas nav komerciāls disks, taču tā dziesmas būšot pieejamas internetā, bet galvenā dziesma bija brīnišķīgi baudāma Latgales mākslas svētku koncertā, kurš notika manā dzimtajā Daugavpils novada Višķu pagastā (49.) . Visām dziesmām mazliet neparasti aranžējumi, arī ne ierastie izpildītāji. Ļoti jauki! Kāpēc bija publiski jānes kašķi (Rugātes izpratnē) ap nu jau par latgaliešu himnu tapušās dziesmas “Pīmiņ, bruoļ” autoriem – gan par teksta autoru, gan par izmaiņām vienā notī? Varbūt dziesmas teksta autors/-i paši civiltiesiskā kārtībā tiks galā ar šo problēmu (ja tāda patiesi ir), jo ne jau Rugāte ir dziesmas autore vai izpildītāja jelkādā autortiesību nozīmē, līdz galam tā arī nenoskaidrojot, kas ir šīs himnas vārdu autori – vai brāļi Muktupāveli, vai atmodas laiku leģendārais latgaliešu dzejnieks Osvalds Kravalis.
Un tā tālāk, un tā tālāk, Rugātesprāt…! Atrastas arī drukas (it kā ar politiskām sekām) kļūdas gan kongresa bukletos, gan programmā, gan Rezolūcijas projektā…
Ar kādu nolūku? Un cik sīkumaini…

Vai tā ir Rugātes “vēsturiski politiskā greizsirdība”? Atbilstoši Rugātes filozofijai, ir tikai viens “pareizais” un “tik netaisnīgi cietušais, apbižotais, apvainotais, nesaprastais” latgalietis – Francis Trasuns. Par to viņa ceļas un krīt (pēdējie darbi – grāmata, radiolasījums un tagad teātra izrāde “Klūgu mūks” – nenoliedzu, ka tas ir ļoti labi, tikai šie darbi nav latgaliešu valodā, un ja veiktu aptauju, tad esmu pārliecināts, ka 99% nekā nebūtu dzirdējuši par tādu „klūgu mūku). Pārējie – visādu veidu “kempisti” un tagad vēl “jaunkempisti”, kuri neko pilsoniski nesaprot par Vienoto un Vienādo Latviju, Vienoto valodu un Vienotajiem un Vienādajiem latviešiem… Tā vien prasās papildināt, ka neko nesaprot par Vienoto 1934.gada Vadoni. Ne jau velti Kongresa režisora Viestura Kairiša moto kongresam bija: “Latvejai juobyut vīnuotai, tok na vīnaidai” (no Kempa tēmas “Vīnuoti, bet na vīnaidi!”). Kairišs tak esot kāds tur latgaliešu izlecējs, tikai tagad pamodies, bet Rugāte – tas ir kaut kas!

Varbūt tam Rugātes un dažiem līdzīgiem rakstiem ir pavisam cits nolūks – novērst uzmanību no daudz lielākām problēmām? Vai šī patiešām daudzviet pat ļoti sīkumainā Rugātes “kasīšanās” nav analogs process par jaunu paceltajai t.s. Latvijas oligarhu lietai un “oligarhu sarunām? Redz, latgalieši te bļaustās par valodu un kultūru, kad ekonomika buksē, Rezolūcijā neesot iestrādātas ekonomiskās prasības. Kaut gan Kongresā tika uzsvērts, ka ekonomiskie jautājumi tika izskatīti speciālā forumā, kas notika vēl pirms kongresa(50.). Un pie ekonomikas bēdu ielejas nav vainīgi latgalieši, bet gan mērķtiecīgi (ne)pārdomātā Latvijas valsts politika, kas neveicina Latgales attīstību.

Reģionālas politikas Latvijas valstī joprojām nav – padomju veidotos rajonus nolikvidēja, to vietā neko labāku administratīvās sistēmas sakārtošanai joprojām nevar atrast, jo nevar pārkāpt pāri lielo pilsētu (jā, arī Ventspils) interesēm. Tādējādi mazās pilsētas un novadi tādā veidojumā, kā Latvijas Pašvaldību savienība, atrodas statistu lomā un nevar ietekmēt reģionālo politiku, jo saņem dotācijas no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda. Pašas pašvaldības, lai finansiāli izdzīvotu, nedrīkst veikt saimniecisko darbību. Esot jāizveido investoriem labvēlīgi uzņēmējdarbības noteikumi. Ar kādu instrumentu palīdzību tos radīt, ja visus likumus pieņem Saeima, noteikumus Ministru kabinets, bet pašvaldības tikai pieņem saistošos noteikumus par sociālās palīdzības sniegšanu un citiem tamlīdzīgiem jautājumiem. Ak jā, drīz būs vēl atejas jāuzskaita un jāregulē to tīrīšanas darbus.

Lai gan LR Satversmē ir ierakstīts, ka Latviju veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale, tālāk ne Satversmē, ne citā likumā nav definēts, kas ir šie reģioni vai apgabali, kādas ir to funkcijas un robežas. Līdz ar to, katra valsts institūcija šādu dalījumu traktē pa savam. Vienā no ES projektiem bija veikts šāda Latvijas teritorijas dalījuma pētījums, kas parādīja, ka Latvija tiek dalīta kādos 40 variantos. Katrai ministrijai, katrai institūcijai, pat privātajām kompānijām, ir sava izpratne par Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Zemgali. Un tā jau 100 gadus no vietas vezums nekust no vietas…

Vieniem Rugātes vārdiem gan varētu piekrist: “…visaugstākā vērtība ir vienotas nācijas pastāvēšanai visā mūsu Latvijas bagātajā dažādībā”. Taču, Latvijā vēl nav vienotas latviešu tautas, bet līdz vienotai nācijai vēl tālāks ceļš ejams. Bet nav taisnība citiem Rugātes vārdiem – “ja Latvija būs stiprāka, Latgale būs stiprāka. Otrādi – diez vai”. Kā redzams no Eiropas Savienības struktūrfondu apgūšanas rezultātiem, tad Rīga un Pierīga kļuvušas vēl bagātākas, bet Latgale – vēl tālāk atpalikusi no vidējiem valsts ekonomiskajiem rādītājiem. Diemžēl – bez Latgales stipruma Latvija nekļūs stiprāka, toties Pierīga – gan! Ķēdes stiprumu nosaka tās vājākā posms. Tāpat ir ar cilvēkiem un to veidoto sabiedrību kopumā.

P.S. Otrreiz.
Šis raksts ir tapis mēneša laikā, vairākkārtīgi to labojot un papildinot. Nemitīgi veicot dažādas korekcijas, visu laiku prātā turējās uzmācīgā doma, kāpēc Rugāte ir šādi rīkojusies? Nolēmu vēlreiz rūpīgi noskatīties jau minēto Rugātes interviju “Rampas ugunīs”, kurā viņa maz ko runāja par kongresu, toties daudz ko pastāstīja par privāto dzīvi. Beidzot sapratu un man palika žēl latgalietes Antonijas Lūriņas. Varbūt – tikai latgaliski runājošās Rugātes? Lai gan viņa dzimusi Latgalē un tur pavadījusi bērnību, tāpēc arī labi pārvalda latgaliešu valodu, taču dzīves laikā ir zaudējusi latgalisko patību/mentalitāti. Runāt latgaliski – vēl nenozīmē būt latgalietim. Tāpēc arī Rugātei bija pavisam cita izpratne par Latgales Simtgades kongresu, nekā pārējiem 99% kongresa delegātiem.

Tātad – Rugāte dzimusi Latgalē un bērnību pavadījusi pie vecmāmiņas. Arī vārdu “Antonija” esot izvēlējusies vecmāmiņa (babeite – kai soka munā solā), bet uzvārds, protams, ir no vectētiņa (dzedeņa). Domāju, ka vecmāmiņa izvēlējās skaistāko vārdu, kādu vien viņa zināja. Droši vien, ka to ietekmēja arī esošās apkārtējās vides komponenti (reliģija, kultūra). Vai tad latgaliešu senči bija dumji, un būtu likuši bērniem “nesmukus” vārdus? Izaudzināt 10-15 bērnus bez mīlestības nevar. Ticēja un mīlēja. Pat lielākajos murgos nevienam nevarēja ienākt prātā, ka bērnam kaut kad būtu jāmaina vārds vai uzvārds sabiedrības fobiju ietekmē.

Ne jau pats mazs bērns izvēlas savu vārdu. Kādu iedeva, ar tādu jādzīvo. Pēc Rugātes teiktā, viņai bija smagas attiecības ar vecākiem. Bet arī tos mēs neizvēlamies.

Visas cilvēka psihotraumas pamatā rodas bērnībā un skolas gados apmēram līdz 14 gadu vecumam. Vēlāk dzīvē nobriedušais cilvēks mēģina “uzvilkt kažoku” un pielāgoties dzīves negāciju perturbācijām, bet kuri to neiztur, tos dzīve dažreiz smagi samaļ. Rugātes pirmā psihotrauma bija viņas izraušana no Latgales un latgaliešu valodas un kultūras vides 7 gadu vecumā un aizvešana uz pilnīgi citādāku kultūrtelpu ar savādākas valodas un ticības areālu. Pēc Rugātes vārdiem, viņa, dzīvojot Saulkrastos, jau 2.-3. klasē labāk un pareizāk runājusi nekā daudzi rīdzinieki. O-ho, kas par talantu un centību! Otru psihotraumu radīja vārds “Antonija”, kādēļ arī nākušas klases biedru apsaukas “antoška kartoška” (varbūt bijuši nicīgāki apzīmējumi par “čangalisko” izcelšanos…). Skolā daudziem tiek dažādas iesaukas, daudziem tās atstāj nepatīkamas atmiņas un psihes traumas. Dažādas apsaukāšanās vai nu bērnu iedzen stūrī un viņš noslēdzas, vai arī bērns spiests pret to cīnīties gan fiziski, gan pielāgojoties vairākumam un pašiem pāri darītājiem.

Bravo, Rugāte neesot padevusies! Taču paiet skolas gadi un parasti tas aizmirstas. Diemžēl tad viņai radās cita ķibele – Rugātes vārds izrādījies par garu. Nu jā, izsmalcinātajās augstākajās aprindās 20.gs. 60-to gadu vidū, kad visa latgaliskā nolieguma kampaņa Latvijā sita augstu vilni, “Antonija” varēja būt ne tikai garš, bet arī ļoti nesmalks vārds pie “čyuļiem”. Rīgā un visā Latvijā “čangalofobija” toreiz sita augstu vilni ne tikai augstākajā sabiedrībā. Šai sakarā atceros savas tantes (tēva māsas) vārda un pat uzvārda komiski bēdīgās peripētijas. Filimonija Smane kaut kādā brīdī pārtapa par Liju Sīmani! Mani radinieki teica – “brauksim da Reigai gostūs pi Piļamonis” (latgalieši “f” burta vietā parasti izrunā burtu “p”). Kas tā par “Piļamoni” – pat nesapratu, jo tante, atbraukusi no Rīgas, mums bērniem lika smalki dēvēt sevi par “Lijas tanti”. Nu, ka Lija, tak Lija, vai bērns domās par kādām vārdu kolīzijām, kad jāiet ārā ar citiem uzspēlēt. Lai gan tante bija diezgan inteliģenta (bija beigusi Daugavpils skolotāju institūtu), taču strādāja Rīgas Radiorūpnīcā. Arī tur kolēģi un vadība esot dikti šausminājušies par garo un pat jocīgo vārdu. Uzvārds “Smane” tak nebija garš! Tiesa, pasē tante nebija to mainījusi, taču ievēroju, ka šur tur viņa parakstās ar uzvārdu “Sīmane”. Kad, nu jau students būdams, to pajautāju, tad atbilde bija – tas esot latviskāks. Sanāk – latgaliešu uzvārds nebija latvisks?

Un tā Antonija Lūriņa kļuva par Antu Rugāti. Jā, Rugāte esot mākslīgi veidots uzvārds ar ļoti “senlatgalisku galotni “-āte”, kas esot vēl senāka par “-āni”. Tādu teoriju Rugātei esot iestāstījis viņas draugs un vēlākais vīrs Tālivaldis Sīlis (Tālis Vaidars) no Kurzemes. Piebildīšu no savas puses, ka uzvārds “Lūriņš” varbūt ir cēlies no vārda “lūrēt”. Ak, Dievs, kādiem jābūt latgaliskajiem kompleksiem, lai atteiktos no dzimtas uzvārda, tad no mīļa cilvēka dotā vārda…

Latgaliešiem, sevišķi vecākās paaudzes cilvēkiem, esot daudz “dīvainu” vārdu. Tādus apgalvojums šad tad var dzirdēt. Varbūt latgaliešiem atteikties no Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” nosaukuma, jo tas tak arī cēlies no „jocīga” vārda “Bonifācijs”. Tāda šizofrēniska būšana ir ar mūsu latgaliešu vārdiem un uzvārdiem. Broņislavu Latgalē sauc par “Broņi”, bet Rīgā viņš bieži vien pārtop par Bruni, Genovefa (Geņa) – par Gunu, Emīlija (Miļa) – par Emmu, Eleonora (Ļoņa) par Noru utt. Antoniju Latgalē parasti sauc par Toņi. Jā – Toņa vai Anta – nekāda pat līdzīga skanējuma tur vairs nav. Bet latgalieši tie paši vien latvieši esot? Toņa un Anta – šiem vārdiem ir liela fonētiska disonanse.

Kas tad bija noticis ar Rugāti? It kā nekas īpašs, dažādas dzīves kolīzijas viena cilvēka dzīvē? Diez vai. Rugāte kā visi bērni Latgalē bērnībā runāja dzimtajā latgaliešu valodā. Nonākot skolas solā notika radikāls lūzums, kā rezultātā Rugāte ātri apguva latviešu literāro valodu ar visām tās niansēm. Arī Latgalē bērni skolās mācījās latviešu/baltiešu literārajā valodā, taču ģimene un apkārtējā vide neļāva pavisam “izrauties no latgaliskā”. Izpalika platais “e”, mīkstie “ķ” un “ģ”. Palika arī katram novadam raksturīgās izlokšņu intonācijas utt. Latgalieši palika latgalieši, taču Rugāte jau sākumskolā pazaudēja savu latgalisko patību un mentalitāti. Rugātes fanātiskā mērķtiecība izsisties un kaut ko sasniegt baltiskās valodas areālā, kā arī apkārtējā vide, izveidoja to Rugāti, kuru mēs pazīstam šodien, un kuru pazaudēja vecmāmiņa toreiz. Tieši „pareizajā valodā” runājošie TV un radio diktori padomju laikā latgaliešiem radīja vislielāko valodas diskomfortu.

Neko sliktu par to nevar teikt, taču cilvēks ar šādu baltisko mentalitāti, kaut arī latgaliešu valodas prasmi, nekad nesapratīs, kas īsti notika Latgales Simtgades kongresā. Rugāte tur nebija tāda vienīgā.
Pīdūd, Toņeit, Antonija, Anta, bet nevajadzētu vairs jaukties latgaliešu lietās! Paldies Tev par visu, ko tu esi darījusi Latgales labā, par Trasuna slavināšanu (kopā ar Kempa nopulgošanu), palīdzēšanu skolām, pašvaldībām utt. Bet tu nekad nesapratīsi patieso latgaliešu sāpi. Arī tev kādreiz sāpēja, taču tās pāridarījuma sāpes, ko tu sajuti skolā un jaunības gados, tās radīja tavā zemapziņā neapzinātu traumu, kas vairs neļauj adekvāti izprast notiekošo latgaliešu vidū. Jo latgaliešu prasības pēc vēsturiskā taisnīguma un nerealizētajām tiesībām traumēta cilvēka domāšanā pārklājas ar slimīgu aizdomīgumu par “latviešu vienotības” graušanu, neuzticību Latvijai, latgalisko separātismu, kalpošanu ļaunajiem spēkiem (krieviem un Kremlim) utt.

Taču latgaliešu sāpe ir par “nepareizo” latviskumu, “nepareizo” valodu un izrunu, pat “nepareizo” ticību, “jocīgajiem, savādajiem”, tad pārveidotajiem latgaliešu vārdiem un uzvārdiem. Par pārveidotajiem māju un apdzīvotu vietu nosaukumiem, par “aizmirstajiem” latgaliešu vēstures notikumiem, politiķiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, literātiem, māksliniekiem. Šī sāpe arī ir psiholoģiska trauma – kolektīvā trauma. Tikai ļoti neliela daļa ir spējuši to pārvarēt. Sanāk – visi latgalieši ir ar savu sāpi – gan tie, kas dzīvo Latgalē un nespēj latgaliski izpausties (piemēram, pašvaldības savās domes sēdēs un publiskos pasākumos baidās runāt latgaliski), gan tie, kas dzīvo ārpus Latgales un aizmirsuši savu dzimto valodu un pagātni. Šādai sabiedrībai grūti sevi pozitīvi motivēt. Lai gan dzīvojam savā dzimtenē, taču reizēm jūtamies kā trimdā… Ir saprotams, ka uz ielas Daugavpilī reti var dzirdēt latgaliešu un pat latviešu valodu. Kad es ienāku kādā valsts iestādē, kur strādā gandrīz visi latgalieši, kad dzirdu, kā daļa no viņiem pat savā starpā laužas „čyuliski” un uzsāk ar mani sarunu baltiski, tad sajūtas nav patīkamākās…

Režisors Viesturs Kairišs Latgales Simtgades kongresā teica viedus vārdus par pārnovadniekiem: “Dreižuok apsprīsšonys vārtys ir puornūvadnīku bailis, kuruos es jau suoču saskateit latentū separatismu, kod nūteik uzbuozeigys idejis projekceja cylvāku pruotūs. Piec Freida itaidys projekcejis pasaruoda kai apspīstūs seksualūs i agresivūs gribiešonu pīškieršona sapyna tālam, kod kai atspulgā pasaruoda pošu apspīstuos vajadzeibys. Varbyut baiļu nu latgalīšu separatisma veidā zemapziņā izapauž daudzu latvīšu globuotuo vainys apziņa par viesturiskū nataisneibu latgalīšu prīškā? I tys cylvākus padora aizdūmeigus i baileigus?”(51.)

Un “slymus”, es piebilstu. Un tad nav brīnums, ka latgalietim, nokļūstot šādā hipertrofēti aizdomīgā pārnovadnieku vidē uz pastāvīgu dzīvošanu un strādāšanu, rodas vēlme būt “īstam, patiesam un labākam latvietim par vietējo”. Latgalieši ir tādi paši cilvēki kā visi latvieši, kā visi civilizēti rietumu pasaules Homo Sapiens. Tāpat vēlas, lai būtu pārtikuši, izglītoti, cienīti, sabiedrībai derīgi, vajadzīgi, atzīti un laimīgi. Latgalietis, nonācis ārpus latgaliešu valodas un kultūras areāla, nokļūst trimdā. Arī Rīga, Kurzeme, Vidzeme, Zemgale latgalietim ir tāda „pustrimda”, jo nav māju sajūtas. Kā zināms, tad trimda par savējiem pieņem tikai trešās paaudzes imigrantus-ienācējus. Tāpēc vismaz pirmās paaudzes latgalieši, nonākot šādā vidē, cenšas publiski nerunāt savā valodā, bērniem uzsver, ka jāmācās “vietējā valoda”, taču, lai svešā vidē taisītu sekmīgu karjeru, ir jākļūst pārākiem par vietējiem iedzīvotājiem. Tāpēc latgalieši, dzīvojot pārnovados, pat pārcenšas – kļūst pārāk lojāli un nekritiski vietējai varai, tradīcijām, kultūrai.

Tagad ir pilna Latvija ar šādiem “čangaļiem”. Viņi jau ir integrējušies vietējos latviešos, tas ir, asimilējušies. Nu jau viņu trešā paaudze latgaliski neprot runāt. Kas viņi ir? Jā – viņi atdeva baltiešiem savu dzīvo spēku, paralēli integrējoties un asimilējoties vietējos latviešos, taču vienlaicīgi izdarot nodevību pret savu dzimto latgaliešu valodu un kultūru. Baltiešu politiskās elites sapnis ir par visu latgaliešu asimilāciju, arī Latgalē, nesaprotot, kas tas nav tas pats, kas latgaliešu asimilācija Kurzemē. Asimilētie latgalieši Latgalē – tas ir Latvijas kā nacionālas latviešu valsts beigu sākums. Latgalieši Latgalē nekad nevar kļūt par “pilnasinīgiem” baltiešiem/čyuļiem. Jā latgalieši var sākt runāt tikai baltiešu valodā un vairs nerunāt latgaliski, bet kāda tad būs viņu patība? Latgalieši bez latgaliešu valodas – tā ir latgaliskās, tātad arī latviskās, Latgales beigas. Tas būtu ne tikai vienas latviešu tautas kultūras daļas zaudējums, tas būtu arī Latgales kā kultūrnovada zaudējums, bet gala rezultātā – drauds Latvijas valsts pastāvēšanai. Ne slimīgi izfantazētais un neesošais latgaliešu separātisms, kurš nepastāv un nekad nav pastāvējis, bet latgaliešu valodas zaudējums ir lielākais Latvijas neatkarības apdraudējums!
Tāpēc, nav ko brīnīties, ka daudzi latgalieši nav izturējuši “čangalofobijas” laikus un spiedienu. Ka ir atteikušies no savas valodas, kultūras, pat ticības, – no savu senču saknēm un senču dzimtenes Latgales. Arī mūsdienās latgalieši nebūtu tik masveidīgi devušies tuvākā vai tālākā trimdā, ja baltiešu politiskā elite būtu patiešām reāli risinājusi Latgales ekonomiskās problēmas. Ekonomiski stipra Latgale nekad Rīgas politiķiem nebija vajadzīga, jo visu laiku bija vajadzīgs lētais un daudzskaitlīgais latgaliešu darba spēks pārnovados, kuri bija ar ļoti mazu dzimstības līmeni un ekonomiski stiprāki. Un priekš kā stiprināt Latgali, vēl “palīdzot Latgales krieviem”, ja tas ir pierobežas reģions ar Krieviju, ar lielu kaimiņvalsts “okupācijas riska pakāpi”. Faktiski tā ir slimīga neuzticība latgaliešiem, kaut viņi ir vislojālākie latvieši, kā tagad liecina sabiedriskās aptaujas. Latgalieši nav mātes Latvijas bērni ar īpašām vajadzībām. Mātei pret savu īsto bērnu ir jāpārstāj izturēties kā pret pabērnu, un viss būs kārtībā.

Šeit zināmas paralēles var vilkt ar tiem laikiem, kad Latgale atradās Polijas, tad Krievijas sastāvā. Kemps grāmatā „Latgalieši” ir skaidri parādījis poļu Inflantijas vājumu, salīdzinājumā ar Kurzemes hercogisti un zviedru Vidzemi. Parādījis gan vācu baronu degradēšanos Latgalē, kad viņi, lai saglabātu īpašumus un privilēģijas, piespiedu/labprātīgā kārtā „aizmirsa” vācu valodu un pārgāja katolicismā, kā rezultātā pilnīgi merkantilizējās un absolūti neinteresējās par garīgām un tautiskām lietām. Gan poļu muižnieku daļas degradāciju un pārvēršanos par nabadzīgiem šļahtičiem ārpus etniskās dzimtenes Polijas, gan atsevišķu bagātāko latgaliešu pāriešanu pareizticīgajā ierēdniecībā vai kalpošanu katoļu baznīcai, kad viņi pārgāja uz krievu vai poļu valodām, aizmirstot latgaliešu valodu un tādējādi attālinājās no pašiem latgaliešiem.

No vienas puses, vai šodien nav līdzīgs process, kad latgalieši nokļuvuši par ierēdņiem valsts un pašvaldību iestādēs, nopelnījuši kapitālu, sākuši apgrozīties augstākajās aprindās utt., ir aizmirsuši latgaliešu valodu un sākuši „tēlot čyuļus”?

No otras puses, ir veltīgi pārmest pašiem latgaliešiem viņu ekonomisko problēmu nerisināšanu. Tas ir vienkārši blefs. Latgale, vispirms, nekad nav bijusi administratīvs reģions, kuram būtu savu nodokļu bāze, kā arī jelkādas reģionālās likumdošanas tiesības. Latgales pašvaldības ir tā saistītas ar Saeimas likumu un ministru kabineta noteikumu izpildes saitēm, ka tām nav nekādu varas instrumentu. Turpretī, atļaut izmantot blakus esošo Krievijas un Baltkrievijas izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli, izņemot padomju laikus, Latvija Latgalei nekad nav atļāvusi ģeopolitisku iemeslu dēļ. Kaut gan atsevišķi uzņēmēji ārpus Latgales itin veiksmīgi ir taisījuši biznesu ar Krievijas partneriem. Kāpēc tā?
Visi latgalieši šim procesam nav padevušies. Vismaz Latgalē lielākā daļa noteikti nē. Ne tikai Latgalē, arī ārzemju trimdā. Var saukt viņus par “jaunkempistiem”, “separātistiem”, “revizionistiem”, taču tieši uz tādiem latgaliešiem balstās Latgale, latgaliskās vērtības. Tieši viņi ar latgaliešu valodu (nepārejot uz baltiešu valodu, bet to labi pārzinot) un katoļu ticību (nepārejot krievu pareizticībā) simtiem gadu laikā ir nosargājuši Latgali, un reizē arī visu Latviju no rusifikācijas un polonizācijas. Pateicoties viņiem, šodien Krievijas robeža neiet gar Aivieksti. Tieši viņi ir 100 gadus devuši dzīvo spēku baltiešiem Rīgā, Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē.

Tiem, kas zaudējuši savas saknes, arī tiem, kas zaudējuši dzimto latgaliešu valodu, pat tiem, kas vēl to prot, bet mentāli zaudējuši latgaliskumu, tiem vairs to nesaprast.
Vai viņi vainīgi? Laikam jau nē.

Vairākas reizes Latvijas valsts vēsturē tika noraidīta prasība par latgaliešu valodu kā reģionālo valodu. Pirmo reizi, kad Kemps 1922.gadā Satversme Sapulcē ierosināja Satversmes 115.pantā ierakstīt „…Latgales apgabalā par oficiālo valodu tiek atzīta latgaliešu izloksne”. Otrais mēģinājums notika 2004.gadā Rēzeknē Eiropas valstu pirmās starptautiskā konferences “Reģionālās valodas Jaunajā Eiropā” ietvaros, bet trešais – 2009.gadā Rēzeknē 2.starptautiskajā latgalistikas konferencē „Centrs un perifērija: perspektīvu maiņa“(21). Šajos divos gadījumos valdība vispār nereaģēja uz rezolūciju prasībām. Līdz ar to ir palicis tikai viens variants – risināt „latgalīšu volūdys” pielietojuma jautājumu visā Latvijas Republikas teritorijā.

Kas ir latviešu tauta vai latviešu nācija? Tās ir konkrētu cilvēku vai cilvēku grupu izdomātas teorijas. To, ka četru seno baltu cilšu un lībiešu cilts pēcnācēji izdomāja, ka visi kopā sauksimies par latviešiem vai latviešu tautu, tā bija viņu politiskā izšķiršanās pirms simts gadiem 1917. – 1922.gados. Interesanti, ka pieņemot LR Satversmi, deputāti tomēr izvairījās no vārdiem „latviešu tauta”, definējot tikai jēdzienu „Latvijas tauta”. Pavisam nesen, 2014.gadā apstiprinot Satversmes Preambulu, parādījies „latviešu nācijas, valodas un kultūras” jēdziens. Pasaulē šodien nācijas jēdziena izpratne asociējas ar pilsonības institūciju. „Tautas” un „nācijas„ jēdzienu putra Latvijā turpinās joprojām, jo nav saprotams, vai tagad „latviešu nācijā” ietilpst arī krievi, poļi, baltkrievi un citas Latvijā dzīvojošas tautas, kurām ir Latvijas Republikas pilsonība.

Vara, kura balstās nevis uz tautas demokrātiju un tautas gudrību, bet gan savām merkantilajām un korporatīvajām interesēm, vienmēr realizēs lozungu “skaldi un valdi!” Un žēl, ka šo visāda veida dalījumus joprojām atbalsta arī vadošās elites kordebaleta pārstāvji. Ja baltiešu politiķi mēģinās arī turpmāk piekopt „strausa politiku” un izlikties, ka nav latgaliešu jautājuma, tad viņi pakļauj lielam riskam visas Latvijas valsts nākotni.

Ja visi latvieši vēlas savas valsts Latvijas attīstību, ekonomisko uzplaukumu un pastāvēšanas ilgtspēju, tad vispirms vajadzētu tikt galā pašiem ar sevi – ar savu identitāti un valodu. 100 gadu garumā neesam tikuši, drīzāk jāsaka, ka ar to nav tikusi tieši baltiešu politiskā elite, kas visu laiku bijusi pie politiskās varas (pat padomju varas gados). Šodienas pasaules kosmopolītiski transnacionālo korporāciju darbības un ģeopolitisko izaicinājumu rezultātā pēc 1991.gada no Latvijas jau aizbraukuši kādi 500 000 tās iedzīvotāju. Bet Latvija ar tik skaistu dabu, patīkamu klimatu un labu ģeogrāfisku atrašanās vietu, vienmēr tik tukša nepastāvēs. Ir naivi domāt, ka baltiešu politiskā elite viena pati vēl ilgi noturēs varu. Jautājums tagad ir pavisam cits – vai varu noturēs visas Latvijas elite, ieskaitot pašvaldības, gadījumā, ja kādu ģeopolitisku vai dabas kataklizmu rezultātā Latvijas iedzīvotāju skaits palielināsies par kādiem 30 – 50%. Un ja Latvijā pēkšņi iebrauktu vēl 2 miljoni cilvēku, tad var gadīties, ka Latvija nebūs vairs ne tikai nacionāla, bet arī kristīga baltās rases cilvēku valsts…

Tad Rugātes gudrie spriedelējumi, cik pareizi vai nepareizi ir ticis sarīkots Latgales simtgades kongress, liksies kā maznozīmīgas vaimanas Latvijas vēsturē.

Par visu latviešu sarežģītajām attiecībām, vienotības un vienādības jautājumiem, par to steidzīgu risinājumu radīšanu, ir pienācis laiks diskutēt skaļi un atklāti masu medijos, valsts un pašvaldību institūciju līmenī, ne tikai rakstu komentāros un sociālajos tīklos, lai tas nebūtu jādara vēl 100 gadus uz priekšu!

Jānis Strods,
Mg.sc.ing., Bk.iur.,
Latvijas neatkarības atjaunošanas cīņu dalībnieks, LR 6.Saeimas deputāts

 

Izmantotās literatūras un interneta avotu saraksts:

1. Anta Rugāte. https://lv.wikipedia.org/wiki/Anta_Rug%C4%81te
2. Rugāte A. Put-nus skais-ty-noj spol-was, a cyl-wā-kus prots.
3. http://www.irlv.lv/2017/8/1/put-nus-skais-ty-noj-spol-was-a-cyl-wa-kus-prots
4. Latgalistika. http://www.lu.lv/filol/latgalistica/index.htm
5. Latgolys symtgadis kongress (Latgales Simtgades kongress). http://www.lv100.lv/programma/kalendars/latgales-kongresa-simtgade/
6. Latgales simtgades kongress. Plenārsēde. https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/05.05.2017-latgales-simtgades-kongress.-plenarsede.id96777/
7. 4. pasaules latgaliešu saiets “LATGALES SIMTGADES KONGRESS” #1. https://www.youtube.com/watch?time_continue=4275&v=3VxvAcAF6dg
8. 4.pasaules latgaliešu saiets “LATGALES SIMTGADES KONGRESS”. Rezolūcija. http://www.rta.lv/notikums/212
9. Levits E. Par latviešu valodu Satversmes 4. pantā nacionālas valsts kontekstā. Latgaliešu valoda (latgaļu volūda) kā valsts valodas paveids. //Jurista Vārds. 25.10.2011., Nr. 43.
10. Kemps F. Latgalieši. Rīga, 1910. Rakstu apgādiens „Zemnieka Pūrs”, 96 lpp.
11. Valsts valodas likums. LR likumi. https://likumi.lv/doc.php?id=14740
12. Latgales kongresa vēsturiskais lēmums – latgalieši apvienosies ar pārējiem latviešiem. http://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/latgales-kongresa-vesturiskais-lemums–latgaliesi-apvienosies-ar-parejiem-latviesiem.a227076/
13. Zinātniskās konferences dokumenti. Avangards, 1989.gada 21.februāris.
14. Anderson B. Imagined Communities: Reflections on the Origins and Spread of Nationalism. Verso, 1983, 1991, 20016. http://rebels-library.org/files/imagined_communities.pdf
15. Meklējot valsts ideoloģiju: Nācijas un nacionālisms. Pagātnes jaunās izredzes. Ernests Gelners. https://tencinusarunas.wordpress.com/2012/12/03/nacijas-un-nacionalisms-pagatnes-jaunas-izredzes-ernests-gelners/
16. A language is a dialect with an army and navy. https://en.wikipedia.org/wiki/A_language_is_a_dialect_with_an_army_and_navy
17. Rudevskis J. Vai Latgalei ir armija un flote. // Jurista vārds. 25.10.2011, Nr.43.
18. Altmarkas pamiers. https://lv.wikipedia.org/wiki/Altmarkas_pamiers
19. Latviešu un lībiešu tautu izcelsme. http://www.uzdevumi.lv/p/vesture/10-klase/latvijas-teritorija-senajos-laikos-3470/re-7e77ac78-0015-4a86-86a6-6ad39309db63
20. Gustavs Le Bons. Pūļa psiholoģija. Latgales kultūras centrs: Rēzekne, 1998. – 174 lpp.
21. Grasis A. Viena Latviešu tauta. https://irir.lv/2017/5/31/viena-latviesu-tauta
22. Latgales kongresa sekas: Prasītais atbalsts visam latgaliskajam var izvērsties klajā separātismā. http://m.nra.lv/latvija/regionos/216686-latgales-kongresa-sekas-prasitais-atbalsts-visam-latgaliskajam-var-izversties-klaja-separatisma.htm
23. Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta. https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1308
24. 2. storptautiskuo latgalistikys konfereņce (papyldynuota ar programu). http://www.latgale.lv/lv/events/event?id=1178
25. Documentation for ISO 639 identifier: ltg http://www-01.sil.org/iso639-3/documentation.asp?id=ltg
26. “Rampas Ugunīs” viesos Anta Rugāte. http://play24.lv/video/8815/rampas-ugunis-viesos-anta-rugate
27. Latgaliešu pareizrakstības noteikumi. http://www.lu.lv/filol/latgalistica/doc/LGPNusacejumi.pdf
28. Par Latgaliešu rakstības noteikumiem. https://likumi.lv/doc.php?id=164904
29. Latgaliešu rakstu valodas mācību priekšmeta standartu. http://visc.gov.lv/vispizglitiba/saturs/dokumenti/standarti/latg_val_stand_4_9.pdf
30. Obligātā literatūra mūsu skolās sludina bezcerību un nevarību. Cibiņa vietā jānāk īstiem varoņiem. http://jauns.lv/raksts/zinas/256642-obligata-literatura-musu-skolas-sludina-bezceribu-un-nevaribu-cibina-vieta-janak-istiem-varoniem
31. IZM: Darbs pie latgaliešu valodas saglabāšanas, aizsardzības un attīstības ir jāturpina. http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/219586-izm_darbs_pie_latgaliesu_valodas_saglabasanas_aizsardzibas_un_attistibas_ir_jaturpina
32. Bitāns A. Juridiskas piezīmes latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida sakarā // Jurista Vārds, Nr.10 (709), 06.03.2012.
33. Gabrišs M. Latgaliešu Valoda nav dialekts. http://skreine.org/2016/01/30/latgaliesu-valoda-nav-dialekts/
34. Zeile P. Latgaliešu etnomentalitāte un kultūra. Olūts: http://dau – Latgale.LV
35. Pyrmī Osni – Gambits 1917. https://www.youtube.com/watch?v=g_TgLbkHi90
36. Pyrmī Osni – Lauleibys. https://www.youtube.com/watch?v=SeoMVhYY8BM
37. Kairišs V. Austrumlatvija pret Latgali. https://irir.lv/2017/10/18/austrumlatvija-pret-latgali
38. Francis Kemps. https://lv.wikipedia.org/wiki/Francis_Kemps
39. Ūdre S., Ryučāns J. Aizlaustais spaits. Latgalīšu kulturys bīdreiba. 2016., 190.lpp.
40. Latgales Zemes padome. https://lv.wikipedia.org/wiki/Latgales_Zemes_padome
41. Laikraksts “Latgola”, 1950., Nr. 193. – 194., 3.lpp.
42. Tautas padome. https://lv.wikipedia.org/wiki/Tautas_padome
43. Saruna ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas Baltu valodniecības katedras vadītāju profesori Lidiju Leikumu. Par “pareizo” un “nepareizo” latviskumu. http://fronte.lv/2017/07/par-pareizo-un-nepareizo-latviskumu/
44. Avotiņš V. Andris Kazinovskis: Latgale ir Latvijas lakmuss. http://nra.lv/latvija/127383-andris-kazinovskis-latgale-ir-latvijas-lakmuss.htm/komentari
45. Valerjans I. Latgaļu etnocīds: noliegtā civilizācija. Olaine: Lāngala, 2015. – 500 lpp.. http://langala.mozello.lv/latgalu-etnocids/
46. Vilcāne V. Komentars: Par latgalīšu ezoteriskū literaturu. http://www.lakuga.lv/2016/06/07/komentars-par-lagalisu-ezoterisku-literaturu/
47. Lauskis V.Latgaliskais latviskums. http://m.nra.lv/latvija/regionos/valdis-lauskis-daugavpils-latgaliesu-biedribas-priekssedetajs/212887-latgaliskais-latviskums.htm
48. FOTO/GALERIJAS/LATGALIEŠU DZIESMU IZLASES CD “CEĻĪS, BRUOĻ” (CELIES, BRĀLI!) ATVĒRŠANA (28). http://www.leta.lv/photo/album/A70FE819-ECA6-486A-A473-9918EE7B747D/
49. Latgales mākslas svētki “Krāsas karogā” 2017. https://www.youtube.com/watch?v=sybQsE1JSJs
50. Notiks Latgales kongresa simtgadei veltīts forums. http://lv100.lv/jaunumi/notiks-latgales-kongresa-simtgadei-veltits-forums/
51. Vīsturs Kairišs: Latgalīši skapī. http://www.lakuga.lv/2017/06/07/visturs-kairiss-latgalisi-skapi/

Iekomentē!